Hugo Kabrē izgudrojums

Zēns paraustīja plecu.

- Mums te pēkšņi ir īsta slimnīcas palāta! - sieviete teica, pašūpojot galvu, un mēģināja pasmaidīt, bet tad apsēdās pie galda kopā ar bērniem un sāka raudāt.

- Kas noticis? - Izabella prašņāja. - Kāpēc tie zīmējumi bija paslēpti skapī? Kāpēc Zorža paps tā uztraucās, tos ieraudzījis?

- Vai tad tu neredzi, cik liels ļaunums jau ir nodarīts, Izabella? Zorža papam sākās drudzis. Kas zina, cik ātri viņš atveseļosies. Es tev neko vairs neteikšu.

Tu nozagi manu atslēgu, atlauzi skapi. Tu esi tikpat slikta kā šis zaglēns! Jūs nekad vairs nedrīkstat tikties, vai dzirdi? Vari palikt pie mums līdz rītam, Hugo. Es izsaukšu ārstu, lai viņš apskata tevi, Izabellu un Zoržu, un tad tev būs jāiet prom. - Viņa saplēsa audumu strēmelēs un pagatavoja apsējus Hugo rokai un Izabellas kājai, un aptina ievainojumus, cik cieši vien varēja.

- Man ļoti žēl, mamma Zanna! Lūdzu, nedusmojies! Mēs tikai gribējām…

- Kuš! Ir laiks gulēt. Hugo, vari nosnausties uz dīvāna. Nāc, Izabella, es palīdzēšu tev aiziet līdz istabai.

Bet Hugo negulēja. Viņš jau bija izdomājis plānu, un, tiklīdz Izabella un viņas krustmāte bija aizgājušas gulēt, zēns aiztipināja līdz gaitenim, kur karājās mēteļi, un pārbaudīja kabatas. Hugo sadzirdēja šķindoņu un atrada meklēto. Viņš izņēma atslēgu saišķi, pameta Izabellas mājas un tumsas aizsegā atgriezās stacijā.

Hugo devās uz slēgto rotaļlietu stendu. Pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, zēns izmēģināja visas atslēgas, līdz atrada īsto. Viņš iegāja iekšā un sāka pārmeklēt kastes, vērt vaļā atvilktnes un šķirstīt vecā vīra papīrus. Bet te nebija nekādu pavedienu. Viņš bija cerējis, ka atradīs kādu norādi, ko vecā sieviete tik spītīgi grib paturēt noslēpumā, kaut ko tādu, ko viņš līdz tam nebija pamanījis.

Hugo atrada kādu dīvainu priekšmetu, kas, ietīts mutautiņā, bija paslēpts pašā atvilktnes stūrī.

Zēns nesaprata, kāpēc vecais vīrs bija paturējis zilo uzvelkamo peli. Viņš bija domājis, ka šī rotaļlieta jau sen pārdota. Hugo tomēr patika, ka vecais vīrs bija to paturējis. Viņš pasmaidīja, pagrozot zilo peli plaukstās. Hugo domāja par visām tām detaļām, kas atradās šajā rotaļlietā, kā arī par citām rotaļlietām, kuras viņš bija nozadzis, lai salabotu mehānisko cilvēku. Zēns nekad nebija iedomājies, kāpēc vecā vīra rotaļlietu detaļas bija tik labi iederējušās mehāniskajā lellē.

Hugo ietina peli un ielika atpakaļ atvilktnē. Pagriezies, lai ietu, zēns pamanīja stenda stūrī vienu no Izabellas grāmatām. Un viņam ienāca prātā laba doma.

Hugo atgriezās savā istabā un atviegloti uzelpoja -mehāniskais cilvēks joprojām atradās viņa istabā. Zēns aizvilka to atpakaļ uz slēptuvi, sāpēs viebjoties. Viņš ietina to drēbes gabalā un noslēpa aiz kastēm. Pabeidzis šo darbu, Hugo palūkojās uz plauktu, kurā stāvēja darbarīku kaste, un sirds sāka dauzīties straujāk. Viņš līdz pat šim brīdim nebija apjautis, kādās nepatikšanās iekūlies. Viņam taču bija savainota labā roka, un tagad viņš nespēs kārtīgi labot pulksteņus. Tie drīz vien sāks lūzt un kavēties, stacijas inspektors uzsāks pārbaudi, un viss nāks gaismā.

Hugo apgūlās gultā un uzlika apsaitēto roku uz krūtīm. Viņam prātā zibēja dažādi tēli…

Zēns nesaprata, kāpēc vecais vīrs bija paturējis zilo uzvelkamo peli. Viņš bija domājis, ka šī rotaļlieta jau sen pārdota. Hugo tomēr patika, ka vecais vīrs bija to paturējis. Viņš pasmaidīja, pagrozot zilo peli plaukstās. Hugo domāja par visām tām detaļām, kas atradās šajā rotaļlietā, kā arī par citām rotaļlietām, kuras viņš bija nozadzis, lai salabotu mehānisko cilvēku. Zēns nekad nebija iedomājies, kāpēc vecā vīra rotaļlietu detaļas bija tik labi iederējušās mehāniskajā lellē.

Hugo ietina peli un ielika atpakaļ atvilktnē. Pagriezies, lai ietu, zēns pamanīja stenda stūrī vienu no Izabellas grāmatām. Un viņam ienāca prātā laba doma.

Hugo atgriezās savā istabā un atviegloti uzelpoja -mehāniskais cilvēks joprojām atradās viņa istabā. Zēns aizvilka to atpakaļ uz slēptuvi, sāpēs viebjoties. Viņš ietina to drēbes gabalā un noslēpa aiz kastēm. Pabeidzis šo darbu, Hugo palūkojās uz plauktu, kurā stāvēja darbarīku kaste, un sirds sāka dauzīties straujāk. Viņš līdz pat šim brīdim nebija apjautis, kādās nepatikšanās iekūlies. Viņam taču bija savainota labā roka, un tagad viņš nespēs kārtīgi labot pulksteņus. Tie drīz vien sāks lūzt un kavēties, stacijas inspektors uzsāks pārbaudi, un viss nāks gaismā.

Hugo apgūlās gultā un uzlika apsaitēto roku uz krūtīm. Viņam prātā zibēja dažādi tēli…

Hugo redzēja stacijas inspektora baltos, saliektos pirkstus stiepjamies pēc viņa. Tie pārvērtās garos, plēsīgos nagos un saķēra zēnu aiz rokas. Hugo pamodās no sava kliedziena. Viņš pat nebija jutis, kurā mirklī bija aizmidzis.

Beidzot pienāca rīts. Hugo savāca savus darbarīkus un mēģināja veikt rīta apgaitu. Acis pievēris, galvu uz sāniem pieliecis, viņš klausījās pulksteņu tikšķēšanā. Bet, nespējot darboties ar abām rokām, viņš tik tikko varēja uzvilkt pulksteņus, zēns ieeļļoja un nopētīja visus laikrāžus, nervozi salīdzinot to rādīto laiku ar savu pulksteni.