Labirinta gūstā

Pēc neilga brīža zēni sasniedza krustojumu. Viņiem bija trīs iespējas, kā turpināt ceļu, bet Minjo nevilcinādamies no­griezās gaitenī pa labi. To darot, zēns izvilka no kabatas vienu no saviem nažiem un veikli no sienas nošņāpa ap metru garu efejas stīgu. Viņš nometa to zemē un turpināja skriet.

-     Drupačas? Tomass vaicāja, piepeši atminoties vecum veco pasaku. Šie savādie pagātnes iespaidu atplaiksnījumi viņu jau sen vairs nepārsteidza.

-     Aha, drupačas, Minjo attrauca. Es esmu Ansītis,

tu Grietina.

>

Viņi skrēja tālāk, sekojot Labirinta līkločiem, reizēm iz­vēloties labo, reizēm kreiso virzienu. Pēc katra pagrieziena Minjo nošķēla un atstāja aiz sevis metru garu liānas frag­mentu. Tomasu pārsteidza uzrauga izveicība, viņš to paveica, pat nesamazinādams ātrumu. Labi, pēc brīža Minjo teica, nu jau elpodams smagāk. Tagad tava kārta.

-    Ko? Tomass bija iedomājies, ka viņam pirmajā dienā būs tikai jāskrien un jāskatās.

-    Nogriez liānu. Tev jāiemācās to darīt neapstājoties. At­pakaļceļā mēs tās parasti aizmetam vai pasperam malā.

Tomass priecājās par savu jauno pienākumu vairāk nekā bija gaidījis, lai gan pagāja kāds laiciņš, līdz iemanījās to da­rīt bez aizķeršanās. Pēc pirmajām pāris reizēm zēnam bija krietni jāpasteidzas, lai panāktu Minjo, un vienu reizi viņš pamanījās iegriezt pirkstā. Taču jau ar desmito mēģināju­mu Tomass spēja to paveikt gandrīz tikpat ātri kā vecākais skrējējs.

Viņi turpināja skriet. Pēc kāda laika Tomass nemācēja pateikt, cik ilga, bet, pēc viņa aprēķiniem, Astotajā sektorā bija noskrieti apmēram pieci kilometri, Minjo palēninā­ja tempu un pamazām pārgāja soļos, līdz apstājās pavisam. Pauze! viņš paziņoja un, nosviedis no pleciem mugurso­mu, izvilka no tās ābolu un ūdens pudeli.

Tomass nebija mudināms un sekoja Minjo piemēram. Viņš kāri rija malku pēc malka, ļaujot vēsajam šķidrumam veldzēt izkaltušo rīkli.

-     Lēnāk, dumiķi! iesmilkstējās Minjo. Pataupi kaut ko ari vēlākam laikam.

Tomass mitējās dzert, ar baudu dziļi ieelpoja un skaļi at­raugājās, juzdamies pārsteidzoši atspirdzis. Viņš nokodās no sava ābola. Nezināma iemesla dēļ domas atgriezās pie dienas, kad Minjo ar Albiju bija devušies aplūkot beigto bēdnesi, dienas, kad viss sagāja klunkšķī.

-    Tu tā ari neesi man stāstījis, kas todien notika ar Albiju. Kāpēc viņš bija knapi dzīvs? Es saprotu, ka bēdnesis pamo­dās, bet kā tieši viss notika?

Minjo jau bija uzmetis mugursomu atpakaļ plecos un iz­skatījās gatavs turpināt ceļu. Nu, tas maitas gabals nebija beigts. Albijs kā pēdējais pālis pabikstīja to ar kāju, un negant­nieks atdzīvojās, izšāva dzeloņus un pārripoja viņam pāri ar visu savu resno rumpi. Bet ar to bēdnesi kaut kas tomēr nebija kārtībā, jo tas neuzbruka kā parasti. Izskatījās, ka tas drīzāk cenšas tikt projām un nabaga Albijs vienkārši gadījies tam ceļā.

-    Tu gribi teikt, ka tas bēga no jums? Tomasam bija grūti tam noticēt pēc tā, ko bija pieredzējis pirms pāris naktīm.

-      Nezinu, laikam. Minjo paraustīja plecus. Varbūt tam vajadzēja uzlādēt baterijas vai kaut ko tādu.

-    Kas ar to varēja būt noticis? Varbūt tu pamanīji kādu ievai­nojumu vai defektu? Tomass pats nezināja, kādu atbildi meklē, bet bija pārliecināts, ka notikušajā ir atrodams kāds svarīgs pa­vediens vai vismaz kaut kas, ko no tā visa varētu mācīties.

Minjo mazu bridi padomāja. Nē. Stulbais lops vien­kārši izskatījās miris. Nekustīgs kā vaska lelle. Un tad pēkšņi ņēma un atdzīvojās.

Tomasa prātā ņudzēja tik daudz jautājumu un minējumu, ka viņš pat nezināja, ar ko sākt. Mani tikai interesē, uz kurie­ni tas devās. Tevi ne? Kur bēdneši paliek pa dienu? Viņš mir­kli paklusēja. Vai jums nekad nav ienācis prātā izsekot tos?

Bļāviens, tev tiešām ir pašnāvnieciskas tieksmes! Aiziet, mums vairs nav laika. Minjo pagriezās un metās skriešus.

Tomass mēģināja saprast, kas tieši tik ļoti urdīja viņa prā­tu. Kāpēc bēdnesis vienu brīdi bija beigts un tad vairs ne? Uz kurieni tas devās pēc tam, kad bija atdzīvojies? Nespēdams nonākt ne pie kādiem secinājumiem, viņš sapīcis meta pār­domas pie malas un ar strauju uzrāvienu panāca Minjo.

Zēni skrēja vēl divas stundas, ieturēdami neilgas atpūtas pauzes, kas ar katru reizi šķita arvien īsākas. Ar visu Tomasa labo fizisko sagatavotību slodze tomēr bija jūtama.

Visbeidzot Minjo apstājās un atkal noņēma mugursomu. Viņi apsēdās uz gaiteņa grīdas un, atbalstījuši muguras mīk­stajā vīteņu slānī, daudz nerunādami, notiesāja līdzpaņemtās pusdienas. Tomass izbaudīja katru sviestmaižu un dārzeņu kumosu, cenšoties ēst pēc iespējas lēnāk. Viņš zināja, ka, līdzko ēdiens būs pazudis, Minjo liks viņam celties kājās un skriet tālāk, tāpēc nebūt nesteidzās.

-    Nu, vai šodien kaut kas ir mainījies? Tomass ieinte­resēti vaicāja.

Minjo izstiepa roku un paplikšķināja pa mugursomu, kurā glabājās viņa piezīmes. Sienas ir pārvietojušās, kā jau parasti. Nekas tāds, par ko tavai kaulainajai pakaļai būtu jāiespringst.