Labirinta gūstā

Neviens to nesaprot! Gallijs tik tikko spēja pārkliegt troksni, ko radīja briesmonis, plēšot sienu, lai ielauztos Mā­joklī. Neviens nezina to, ko es redzēju, ko ar mani izdarīja Pārvēršana! Nepūlies atgriezties īstajā pasaulē, Tomas! Tu… negribi atcerēties!

Gallijs paskatījās uz Tomasu ar ieplestām šausmu un ār­prāta pilnām acīm, tad pagriezās un metās tieši virsū bēdne­ša ļumošajam ķermenim. Tomass nenovaldīja kliedzienu, re­dzot, ka nezvēra taustekļi acumirklī sakļāvās ap zēna rokām un kājām un pievilka to sev cieši klāt, padarot bēgšanu neie­spējamu. Gallija ķermenis ar pretīgu, žļurkstošu skaņu iegri­ma vairākus centimetrus radījuma sūkļveida miesā. Bēdnesis pārsteidzošā ātrumā izspraucās ārā no istabas un sāka rāpties atpakaļ lejup pa sienu.

Tomass pieskrēja pie cauruma, kas rēgojās kādreizējā loga vietā, un palūkojās laukā tieši tobrīd, kad bēdnesis sasniedza zemi un sāka ripot prom pāri pagalmam. Gallija ķermenis te parādījās, te pazuda, radījumam veļoties pa Klajuma akmens grīdu. Briesmoņa spilgtās gaismas meta spokainu dzeltenu atblāzmu uz atvērtajiem Rietumu vārtiem. Radījums devās turp, lai patvertos Labirintā. Pārējie bēdneši sekoja tam ar dažu sekunžu intervālu, skaļi dūcot un klikšķinot taustekļus, it kā svinētu uzvaru.

Tomasam kļuva tik nelabi, ka viņš gandrīz izvēmās. Zēns jau sāka kāpties atpakaļ no loga, bet tad pamanīja vēl kādu kustību ārpusē. Steigšus izliecies laukā, viņš ieraudzīja vien­tuļu stāvu skrienam pāri Klajumam tajā pašā virzienā, kur tikko bija nozuduši Gallija nolaupītāji.

Par spīti vārgajam apgaismojumam Tomass uzreiz sapra­ta, kurš tas ir. Viņš skaļi iekliedzās, aicinādams skrējēju ap­stāties, bet bija jau par vēlu.

Minjo pilnā ātrumā izjoņoja cauri Rietumu vārtiem un pazuda Labirintā.

40. NODAĻA

i

Mājoklī iedegās gaismas. Klajumnieki skraidīja apkārt, klaigādami un runādami visi reizē. Pāris zēnu stūrī raudāja. Visapkārt valdīja haoss.

Tomass nepievērsa tam nekādu uzmanību.

Viņš izskrēja gaitenī un drāzās lejup pa kāpnēm, lecot pāri trīs pakāpieniem reizē. Izlauzies cauri drūzmai vestibilā un laukā pa Mājokļa durvīm, Tomass skriešus metās uz Rie­tumu vārtiem. Tomēr pie pašas ieejas Labirintā instinkti lika zēnam apstāties un vēlreiz pārdomāt iecerēto. Aiz muguras atskanēja Ņūta balss, kas sauca viņa vārdu, vēl vairāk novilci­not lēmuma pieņemšanu.

-    Minjo aizskrēja tiem pakaļ! Tomass uzkliedza Ņūtam, kurš panāca viņu, turēdams pie galvas nelielu rokas dvieli. Cauri baltajam audumam sūcās asinis.

-      Es redzēju, Ņūts atbildēja, paskatījās uz asiņaino dvieli un saviebies piespieda atpakaļ galvai. Bļāviens, sāp tā, ka maz neliekas. Minjo laikam nosvilušas pēdējās smadzeņu šūnas. Nemaz nerunājot par Galliju tas švalis bija traks jau no paša sākuma.

Tomasam rūpēja tikai Minjo. Es skriešu viņam pakaļ.

-    Ko, atkal grasies tēlot varoni?

Tomass aizvainoti paskatījās uz Ņūtu. Tu domā, ka es visu to daru, lai atstātu uz jums iespaidu? Tikai nevajag! Man rūp vienīgi tas, kā tikt no šejienes laukā.

-    Jā, nu, nebūtu jau pirmā reize, kad tu izcelies. Bet paš­laik mums ir nopietnākas problēmas.

-     Kādas? Ja Tomass gribēja panākt Minjo, laika saru­nām nebija.

-    Kāds… Ņūts sāka.

-    Re, kur viņš ir! Tomass iesaucās. Minjo bija iegriezies no stūra taisnajā gaitenī un skrēja uz viņu pusi. Tomass salika plaukstas pie mutes un iekliedzās: Ko tu tur darīji, idiot!?

Minjo neatbildēja, iekams nebija sasniedzis vārtus. Ieskrējis Klajumā, zēns noliecās, ar rokām atbalstījās pret ceļgaliem un vairākas reizes dziļi ieelpoja. Es tikai… gribēju… pārliecināties.

-    Par ko? Ņūts izklausījās sašutis. Tā tikai vēl trūka, lai tevi notvertu tāpat kā Galliju!

Minjo iztaisnoja muguru un, vēl aizvien smagi elsodams, iespieda rokas sānos. Atslābstiet, puikas! Es tikai gribēju pārliecināties, vai tie devās uz Krauju. Uz Bēdnešu caurumu.

-    Un? vaicāja Tomass.

-    Tā arī bija. Minjo noslaucīja sviedrus no pieres.

-     Kaut kas neticams, Ņūts gandrīz čukstus nomurmi­nāja. Tā tik ir naksniņa…

Tomasa domas jau steidzās pie Cauruma un tā, ko tas viss nozīmēja, bet tad viņš atcerējās, ka brīdi pirms Minjo at­griešanās Ņūts bija grasījies kaut ko teikt. Ko tu man gribēji sacīt? Tomass vaicāja. Tu teici, ka mums ir nopietnākas…

-    Jā. Ņūts pameta ar īkšķi pāri plecam. Paskaties pats. Neredzi dūmus?

Tomass palūkojās norādītajā virzienā. Karšu telpas masīvās durvis stāvēja pusvirus, pa tām laukā vēlās melnu dūmu mutuļi un cēlās pelēkajās debesīs.

-    Kāds sadedzinājis lādes ar kartēm, Ņūts teica. Visas līdz pēdējai.

Tomasu pārāk nesatrauca karšu liktenis likās, ka no tām tāpat nav lielas jēgas. Viņš, pametis Ņūtu un Minjo, kuri bija devušies izmeklēt sabotāžu Karšu telpā, stāvēja blakus Tuptūža logam. Pirms viņu ceļi šķīrās, Tomass pamanīja, ka abi zēni apmainās zīmīgiem skatieniem tā, it kā tiem būtu kāds kopīgs noslēpums. Taču Tomasam prātā bija tikai viens.

-    Terēza? viņš vaicāja.

Logā parādījās meitenes seja.

-    Vai kāds ir miris? viņa jautāja nedaudz miegainā bal­sī, ar rokām berzēdama acis.