Mācīšanas teorija

«Pēc eksperimenta pabeigšanas dzīvniekus vairs nesaglabāja,» tā mēs saudzīgi izsakāmies speciālajā literatūrā. Jūs varat iedomāties, ka šāda perspektīva mani ne visai vilina. Vai arī, ja Viņš atzīs mani par sevišķi noderīgu, Viņš var izlietot mani par vaisli­nieku, lai izveidotu kādu savu īpašas sugas kolo­niju. Nu, tas paver zināmas iespējas…

Ak, lai nolādēts šis Freids!

Un lai nolādēts arī Viņš! Tiklīdz biju labi iepa­zinis labirintu, Viņš atkal visu pārmainīja. Es šau­dījos šurpu un turpu gluži kā sikspārnis saules gaismā, līdz beidzot nonācu pie mērķa. Šķiet, ka ar šajā reizē sasniegtajiem rezultātiem lepoties vis ne­varu. Viņš bija pārveidojis labirintu tā, ka viss iekārtojums tagad izskatījās kā spoguļattēlā — pil­nīgi otrādi, nekā jābūt.. Es to atklāju jau pēc diviem mēģinājumiem. Ja jau Viņš ir tik slīpēts, lai tad nu pagudro vien, kā tas man izdevies!

Viņš laikam bijis apmierināts ar to, kā es orien­tējos pārveidotajā labirintā, tāpēc ka tagad Viņš izdomājis jaunu, vēl sarežģītāku uzdevumu. Man šķiet, ka es atkal būtu varējis atrast pareizo atrisi­nājumu, ja vien būtu pratis visu loģiski apsvērt. Kad pirms dažām stundām pamodos, tad redzēju, ka at­rodos pavisam citā telpā. Tā bija pilnīgi tukša, vie­nīgi pretējā sienā pamanīju divas durvis — vienas spilgti baltas, bet otras pilnīgi melnas. Starp mani un durvīm ātradās dziļš ar ūdeni piepildīts baseins. Man šī situācija nepavisam nepatika, jo tūlīt sapratu, ka viņš ierīkojis man kaut kādu lecamo bedri. Man vajadzēja uzminēt, kuras no durvīm atvērsies un dos iespēju tikt pie barības. Bet otras durvis būs aiz­slēgtas. Ja lecot atduršos pret nepareizām, aizslēg­tajām durvīm, es iekritīšu ūdenī. Nomazgāties man tagad nekaitētu vis, tikai ne tādā veidā. Kamēr tā stāvēju, novērtēdams situāciju, es saņēmu vislielāko triecienu savā dzīvē. Es to domāju pavisam burtiski. Šis izdzimtenis jau iepriekš visu bija paredzējis. Eksperimentējot ar žurkām, es izmantoju elektrisko strāvu, lai piespiestu tās lēkt pāri bedrei. Viņš rīkojās tieši pēc tās pašas sistēmas. Šīs telpas grīdā ir ielaists pamatīgs spriegums. Es kliedzu pilnā balsī, lēkāju augšup lejup un biju ārkārtīgi uzbudi­nāts, kā tas mēdz būt šādos gadījumos. Tomēr nepa­gāja ne divas sekundes, kad es atjēdzos un strauji lēcu pāri bedrei balto durvju virzienā.

Un zināt ko? Ūdens baseina ir auksts ka ledus!

Pēc maniem aprēķiniem iznāk, ka tagad esmu jau atrisinājis vismaz astoņdesmit septiņus dažādus va­riantus, lai noskaidrotu, kādā virzienā man jālec, un man tas Viss ir galīgi apriebies, turklāt esmu no­guris. Reiz es kļuvu pavisam nikns un tikai norā­dīju uz pareizajām durvīm — un tūdaļ saņēma strāvas triecienu par to, ka biju pārtraucis lēkšanu. Es sāku bļaut nelabā balsī, lamādams Viņu uz velna paraušanu un kliegdams, ka Viņam gribot negribot nāksies samierināties ar manu izturēšanos, vai nu tā Viņam patīk vai ne. Bet Viņš, protams, tikai palieli­nāja spriegumu.

Atklāti sakot, es nezinu, cik ilgi vēl varēšu to paciest. Tas nav tāpēc, ka uzdevumi būtu pārāk grūti. Ja Viņš man dotu iespēju kaut vai daļēji parā­dīt savas zināšanas, es vēl neko neteiktu. Esmu ap­domājis vismaz tūkstoti visdažādāko bēgšanas plānu, taču neviens no tiem neliekas īsti piemērots. Bet, ja drīz netikšu ārā no šejienes, es galīgi sajukšu prātā.

Pēc pēdējā notikuma es gandrīz veselu stundu sēdēju un raudāju. Es saprotu: mūsu kultūras tra­dīcijām nav raksturīgi, ka pieaudzis vīrietis raud, taču ir gadījumi, kad tamlīdzīgus tabu var neievē­rot. Ja es būtu rūpīgi apsvēris visus tos eksperi­mentus, kādi Viņam varētu būt padomā, es droši vien būtu spējis iepriekš paredzēt nākamo. Taču ļoti iespējams, ka arī tad es censtos nedomāt par to, kas mani sagaida.

Viena no parastākajām problēmām, ar kuru nodar­

bojas psihologi mācīšanas teorijas speciālisti, ir šāda: vai dzīvnieks spēs kaut ko iemācīties, ja tas par uzdevuma izpildi nesaņems atalgojumu? Daudzi teo­rētiķi, piemēram, arī Halls. un Spenss, domā, ka atalgojums (vai arī «stimulators», kā viņi to dēvē) ir absolūti nepieciešams, lai kaut ko iemācītu. Ik­viens, kam ir kaut kripatiņa saprāta, zina, ka tās ir tīrās blēņas, un tomēr «stimulēšanas teorija» jau daudzus gadus mūsu zinātnē ir noteicošā. Mēs sīvi cīnījāmies ar Spensu un Hallu un bijām jau iedzi­nuši viņus strupceļā, kad viņi pēkšņi nāca klajā ar «sekundārās stimulēšanas» koncepciju. Tas nozīmē, ka viss, kas asociējas ar atalgojumu, spēj izraisīt tādu pašu reakciju kā atalgojums. Piemēram, barī­bas parādīšana vien jau kļūst par atalgojumu — par tādu pašu atalgojumu, kāds ir barības patērē­šana. Padomājiet tikai — barības parādīšana! Un tomēr šī koncepcija kādu laiku paglāba viņu teo­rijas no sagrāves.

Pēdējos piecus gadus es centos izstrādāt eksperi­mentu, kas neapgāžami pierādītu, ka ar atalgojuma parādīšanu vien vēl nepietiek, lai izmēģinājuma dzīvnieks izpildītu uzdevumu. Un tagad paskatieties, kas noticis ar mani