Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Iekams viņam bija iespēja to uzzināt, viņš sajuta kaut ko trāpām pa atliekto pēdu un savelkamies ap potīti. Viena no slakteru virvēm beidzot bija sasniegusi mērķi. Viņa kāju spēcīgi pavilka, tad vēlreiz un vēlreiz. Lapas iesitās viņam sejā, un zemes smarža kļuva spēcīgāka.

Tad pēkšņi viņš ieraudzīja zemi labu gabalu zemāk - un savu kāju ar virves cilpu ap potīti. Kādi divdesmit slak­teri turēja virves otru galu. Lēnām un ar rāvieniem viņi vilka virvi. Kad Zarēna kājas beidzot pieskārās zemei, slakteri tūlīt pat pievērsās Skrimslim. Darbodamies pilnīgā klusumā, viņi apmeta savas virves viņam ap rokām un kājām, pārņemot nostiepuma spriedzi. Tad viens no viņiem izvilka nazi un pārgrieza virvi, kas vēl joprojām bija apsieta Zarēnam ap krūtīm. Un Zarēns bija brīvs. Viņš noliecās un, juzdamies pateicīgs, dziļi ievilka elpu.

"Paldies," viņš nosēcās. "Diez vai vēl ilgāk es būtu izturējis. Es…" Viņš pacēla acis. Kopā ar milzu piepūtušos Skrimsli, kas bija piesiets virs viņiem, visi slakteri steigšus devās atpakaļ uz ciematu. Zarēns bija pamests viens pats. Un turklāt vēl sāka snigt.

"Lielais paldies," viņš nosprauslājās.

"Viņi ir uztraukušies, vairāk nekas," viņam aiz muguras atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja kāda slakteru meitene, viņas seju apgaismoja lāpas plīvojošā liesma. Viņa pieskārās pierei un pasmaidīja. Zarēns pasmaidīja pretī.

"Es esmu Cīpsla," viņa teica, "Skrimslis ir mans brālis. Viņš bija pazudis trīs naktis."

"Kā tev liekas, vai ar viņu viss būs kārtībā?" jautāja Zarēns.

"Ja vien viņam iedabūs iekšā pretindi, iekams viņš uzsprāgs," viņa teica.

"Uzsprāgs!" iesaucās Zarēns, mēģinādams nedomāt, kas būtu varējis notikt, ja viņi būtu pacēlušies debesīs.

Cīpsla pamāja ar galvu. "Inde pārvēršas par karstu gaisu. Un katrs var uzņemt vienīgi kādu daudzumu kars­ta gaisa," viņa drūmi piebilda. Viņai aiz muguras atskanē­ja gonga skaņa. "Nāc," viņa teica. "Tu izskaties izsalcis. Tūlīt pasniegs lielo maltīti."

"Lielo maltīti?" brīnījās Zarēns. "Bet ir taču nakts vidus."

"Protams," apjukusi teica Cīpsla. "Jūs laikam ēdat lielo maltīti pašā dienas vidū," viņa teica un iesmējās.

"Jā," teica Zarēns. "Īstenībā ēdam gan."

Cīpsla papurināja galvu. "Jūs esat dīvaini!" viņa teica.

"Nē," Zarēns iesmējās, sekodams viņai starp kokiem. "Es esmu Zarēns!"

Kad Zarēna acīm pavērās ciemats, viņš apstājās un cieši skatījās. Te viss bija tik ļoti atšķirīgs no viņa ciemata. Slakteri dzīvoja zemās būdiņās, nevis koka namiņos. L'n meža troļļu namiņi bija apjumti ar vējkoku, lai tie būtu vieglāki, turpretī slakteri būdiņām bija izmantojuši blīvu svinkoku, kas tās cieši piesaistīja pie zemes. Viņu mitekļiem nebija durvju, tikai biezi aunradžu ādas aizkari, kas bija domāti, lai ne­laistu iekšā drēgnumu, nevis kaimiņus.

Cīpsla veda Zarēnu uz ugunskuru, kuru viņš pirmīt bija pamanījis starp augstajiem koku zariem. Milzīgs un karsts tas dega uz apaļa akmens paaugstinājuma pašā ciemata vidū. Zarēns izbrīnīts paskatījās atpakaļ. Lai gan ciemata ārpusē sniegs sniga biezām pārslām, iekšpusē no tā nebija ne miņas. Liesmojošās uguns siltuma kupols bija tik spēcīgs, ka izkausēja sniegu un nekas no tā nepalika pāri.

Četri gari galdi uz steķiem, uzklāti maltītei, veidoja kvadrātu ap ugunskuru. "Sēdi, kur gribi," teica Cīpsla, no­mezdamās sēdus.

Zarēns apsēdās viņai blakus un skatījās rūcošajās lies­mās. Lai gan uguns kurējās ar lielu jaudu, visas pagales palika uz zemes.

"Par ko tu domā?" viņš izdzirda Cīpslu jautājam.

Zarēns nopūtās. "Tur, no kurienes es nāku, mēs kuri­nām lidojošu malku - zini, vējmalku, žūžubišu koka malku. Viss jau ir labi, bet jākurina krāsnī. Es… es nekad neesmu redzējis tādu ugunskuru laukā."

Cīpsla izskatījās norūpējusies. "Vai tu negribi iet iekšā?"

"Nē!" atsaucās Zarēns. "Ne jau to es gribēju teikt. Tas ir jauki. Mājās - nu, tur, kur es uzaugu, - visi nozūd na­miņos, kad ir auksti. Tā var būt ļoti vientulīgi, kad pie­turas slikts laiks." Zarēns nepiebilda, ka viņš juties visai vientuļš arī citkārt.

Tikmēr visi soli bija aizņemti un tālākajā galā jau tika pasniegts pirmais ēdiens. Sajutis gardo smaržu, Zarēns saprata, cik izsalcis viņš bija.

"Es pazīstu šo smaržu," viņš teica. "Kas tas ir?"

"Man liekas, tildera desiņu zupa," teica Cīpsla.

Zarēns pasmaidīja pie sevis. Protams. Šī zupa bija gar­dums, kuru pieaugušie meža troļļi dabūja ēst Vodgisa naktī. Ik gadu viņam bija gribējies uzzināt, kā tā garšo. Tagad viņš to nobaudīs.

"Paņem nost elkoni, mīļais," no mugurpuses atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja veca sieviete ar smeļamo kausu labajā rokā un apaļu podu kreisajā. Ieraudzījusi Zarēnu, viņa strauji parāvās atpakaļ, smaids pazuda, un viņa īsi iekliedzās. "Spoks!" viņa noelsās.

"Viss kārtībā, vecmamm Tatem," teica Cīpsla, palie­kusies uz priekšu. "Tas ir Zarēns. Viņš ir no Ārpuses. Tieši viņam mums jāpateicas par Skrimšļa dzīvības glābšanu."

Vecā sieviete cieši raudzījās uz Zarēnu. "Tas biji tu, kas atveda Skrimsli atpakaļ pie mums?" viņa jautāja.