Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Zarēns virpināja un virpināja matu šķipsnu ap pirkstu. Pirms trim nedēļām viņi abi ar tēvu bija devušies tālu Dziļajā mežā, kur meža troļļi gāza un apstrādāja kokus, kurus viņi pārdeva debesu pirātiem.

Kur viņa tēvs varēja iet stāvus zem zemākajiem zariem, Zarēnam bija nācies pieliekties. Un pat ar to vēl nebija

diezgan. Atkal un atkal viņš atdauzīja galvu, līdz visa gal­vas virspuse bija nejaukās, sarkanās skrambās. Beigās Zarēnam nebija citas izvēles kā vien četrrāpus sasniegt izcirtumu.

"Mūsu pēdējais koku gāšanas māceklis," Tantems bija teicis debesu pirātam, kas torīt pārzināja piegādi.

Pirāts pacēla acis pāri pierakstu dēlītim un nolūkoja Zarēnu no galvas līdz kājām. "Izskatās pārāk garš," viņš teica un atkal pievērsās rakstu darbiem.

Zarēns cieši skatījās uz debesu pirātu. Tāds garš un stalts, viņš izskatījās brīnišķīgi ar savu trīsstūra cepuri un rotāju­miem klāto ādas krūšu aizsegu, ar iz­pletņa spārniem un ievaskoto vai- gubārdu. Viņa mētelis vietumis bija lāpīts, tomēr tik un tā bija lie­lisks ar savu krokoto apkakli, lentītēm, zelta pogām un tresi. Šķiet, katrs no daudzajiem pie­derumiem, kas karājās uz īpa­šiem āķiem, skaļi kliedza par dēkām.

Zarēns pieķēra sevi domā­jam, pret ko gan debesu pirāts cīnījies ar to zobenu, kuram bija bagātīgi dārgakmeņiem rotāts rokturis, un no kā gan bija cēlies robs tā garajā, līkajā asmenī. Viņš centās iedomāties, kādus brīnumus debesu pirāts redzē­jis ar savu tālskati, pa kādām sienām rāpies ar abordāžas kāšiem, uz kādām tālām vie­tām viņu aizvedis kompass.

Pēkšņi debesu pirāts atkal pacēla acis. Viņš pieķēra Zarēnu skatāmies uz viņu un jautājoši sarauca pieri. Za­rēns blenza viņam uz kājām. "Varu tev pateikt," debesu pirāts teica Tantemam. "Slaidam, jaunam cilvēkam vien­mēr atradīsies vieta uz debesu kuģa."

"Nē," asi attrauca Tantems. "Liels paldies par piedāvāju­mu," viņš laipni piebilda. "Bet nē."

Tantems zināja, ka viņa dēls neizturētu ne desmit minū­tes uz kuģa klāja. Debesu pirāti bija laiski, bezkaunīgi blēži. Viņi varētu pārgriezt rīkli, tikko uzmetuši kādam acis. Tikai tāpēc, ka viņi tik labi maksāja par Dziļā meža lidojošo koksni, meža troļļi vispār ar viņiem ielaidās darīšanās.

Debesu pirāts paraustīja plecus. "Tāpat vien ienāca prātā," viņš noteica un aizgriezās. "Tomēr žēl," viņš nomur­mināja.

Rāpodams caur Dziļo mežu pakaļ tēvam, Zarēns do­māja par kuģiem, kurus bija vērojis piepūstām burām lidojam virs galvas, ceļamies augšup un aiztraucamies projām. "Debesu kuģošana," viņš nočukstēja, un sirds viņam sāka sisties straujāk. Skaidrs, viņš domāja, ir arī sliktākas nodarbošanās.

Mājās, meža troļļu namiņā, Spelda bija citās domās. "Ak, šie debesu pirāti!" viņa kurnēja. "Pirmām kārtām Tantemam nemūžam nevajadzēja ņemt tevi līdzi, lai tu satiktu viņus. Tagad viņi atgriezīsies pēc tevis, tas ir tik­pat droši, kā mani sauc Spelda Koktvere."

"Bet tam debesu pirātam, kuru es redzēju, likās gluži vienalga, vai es iestājos komandā vai ne," teica Zarēns.

"Tā viņi tikai izliekas," teica Spelda. "Bet paskat, kas noti­ka ar Šaurmizi un Cūkaugu! No gultām viņus izrāva, un nekad vairs viņi nav redzēti. Ak, Zarēn, es to nepārdzīvotu, ja ar tevi kaut kas tāds notiktu. Tas man salauztu sirdi."

Ārā vējš gaudoja biezajā Dziļajā mežā. Tumsai iestā­joties, gaisu pildīja trokšņi, ko sacēla pamodušies nakts radījumi. Frompi klepoja un spļaudījās, kvarmi spiedza, liet lielais pinkulācis sita sev pa briesmīgajām spalvaina­jām krūtīm un jodelēja savai mātītei. Tāltālu Zarēns tik tikko varēja saklausīt pazīstamos ritmiskos klaudzienus, kur slakteri vēl cītīgi strādāja.

"Un ko tad lai es daru?" klusiņām iejautājās Zarēns.

Spelda pavīpsnāja. "Tev labi drīz jāiet un jāapmetas pie brālēna Snetermiža," viņa teica. "Mēs jau esam aizsūtījuši ziņu, un viņš tevi gaida. Vienīgi tik ilgi, kamēr gaiss būs tīrs," viņa piebilda. "Ja debesis tā lems, tur tu būsi drošībā."

"Un pēc tam," jautāja Zarēns, "es atkal varēšu nākt mājās, ja?"

"Jā," lēni teica Spelda. Zarēns uzreiz noprata, ka sekos vēl kaut kas.

"Bet?" viņš apjautājās.

Spelda drebēdama piespieda zēna galvu sev pie krūtīm. "Ak, Zarēn, manu glīto puisīt," viņa šņukstēja. "Man tev vēl kas jāsaka."

Zarēns parāvās nost un ieskatījās viņas raižu māktajā sejā. Nu jau viņam pašam asaras tecēja pa vaigiem. "Kas tas ir, Manumāt?" viņš satraukts jautāja.

"F.k, drūmglūnis rāvis!" Spelda lādējās. "Tas nav viegli." Viņa ar asarainām acīm skatījās uz zēnu. "Liii gan es tevi esmu mīlējusi kā savu pašas jau kopš dienas, kad tu ieradies, tu neesi mans dēls, Zarēn. Un arī Tantems nav tavs tēvs."

Nespēdams noticēt, Zarēns klusēdams tikai blenza. "Kas tad es esmu?" viņš jautāja.

Spelda paraustīja plecus. "Mēs tevi atradām," viņa teica. "Mazu sainīti, kas bija ievīstīts lakatā, mūsu koka pakājē."

"Atradāt mani," Zarēns nočukstēja.

Spelda pamāja ar galvu, pieliecās viņam tuvāk un pieskārās drānai, kas bija apsieta Zarēnam ap kaklu. Zarēns parāvās nost.

"Mana miera drāniņa?" viņš jautāja. "Tas lakats?"