Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Spelda nopūtās. "Tas pats," viņa teica. "Lakats, kurā ievīstītu tevi atrada. Lakats, no kura tu pat tagad negribi šķirties."

Zarēns noglāstīja audumu ar drebošiem pirkstiem. Viņš dzirdēja, kā Spelda nošņaukājas.

"Ak, Zarēn," viņa teica. "Lai gan mēs neesam tavi vecā­ki, Tantems un es esam mīlējuši tevi kā pašu bērnu. Tantems lūdza, lai es pasaku… sveiki viņa vietā. Viņš teica…" Skumju mākta, viņa apklusa. "Viņš lika tev pateikt… lai notiktu kas notikdams, tu nekad nedrīksti aizmirst, ka… viņš tevi mīl."

Tagad, kad šie vārdi bija pateikti, Spelda pilnībā ļāvās savām sāpēm. Viņa vaimanāja aiz bēdām, un nevaldāmi šņuksti kratīja visu viņas stāvu.

Zarēns uz ceļiem pierāpoja tuvāk un apskāva māti. "Tātad man tūlīt jādodas projām," viņš teica.

"Tā būs vislabāk," sacīja Spelda. "Bet tu atgriezīsies, Zarēn. Atgriezīsies, ja?" viņa nedroši piebilda. "Tici man, manu glīto puisīt, es biju apņēmusies tev nekad nestāstīt šī stāsta beigas, bet…"

"Neraudi," teica Zarēns. "Tās nav stāsta beigas." Spelda pacēla acis un nošņaukājās. "Tev ir taisnība," viņa piekrita un varonīgi pasmaidīja. "Tas drīzāk ir sākums, vai ne? Jā, tā ir gan, Zarēn. Jauns sākums."

OTRĀ NODAĻA

LIDOJOŠAIS TĀRPS

Dziļā meža skaņas skaļi atbalsojās Zarēnam visapkārt, viņam ejot pa taku starp kokiem. Zarēns noskurinājās, savilka ciešāk apmetni un uzlocīja ādas jakas apkakli.

Viņam nepavisam nebija gribējies tovakar iet projām. Bija tumšs un auksts. Bet Spelda bija uzstājusi. "Nav labā­ka laika par "tagad"," viņa bija vairākkārt teikusi, vāk­dama kopā šādas tādas lietas, kas Zarēnam ceļā varētu būt vajadzīgas: ādas pudeli, virvi, kulīti ar ēdamo un - visdārgāko no visa - viņa vārda dodamo nazi. Zarēns beidzot bija pilngadīgs.

"Lai vai kā, tu zini, kā mēdz teikt," viņa piebilda, pa­sniegdamās uz augšu un apsiedama divus koka amuletus dēlam ap kaklu. "Nakti ceļā, dienā jau klāt."

Zarēns zināja, ka Spelda tikai ārēji izlikās droša. "Esi piesardzīgs," viņa piekodināja. "Ārā ir tumšs, un es zinu, kāds tu esi, vienmēr tik sapņo un slaisties apkārt, un cen­ties uzzināt, kas slēpjas aiz nākamā pagrieziena."

"Jā, māt," Zarēns piekrita.

"Un neatbildi man "jā, māt"," teica Spelda. "Tas ir sva­rīgi. Atceries, turies uz takas, ja gribi izvairīties no bries­mīgā drūmglūņa. Mēs, meža troļļi, vienmēr turamies uz takas."

"Bet es neesmu meža trollis," nomurmināja Zarēns, asarām kožot acīs.

"Tu esi mans mazais puisītis," teica Spelda, cieši ap­kampdama viņu. "Turies uz takas. Meža troļļiem tas labāk zināms. Tagad ej nu un pasveicini no manis brālēnu Snetermizi. Tu atgriezīsies tik ātri, ka pats nemaz nepa­manīsi. Atkal viss būs pa vecam. Gan redzēsi…"

Spelda nespēja pabeigt. Asaras tecēja diži un strauji. Zarēns pagriezās un devās lejup pa ēnaino taku tumsā.

Pa vecam! viņš domāja. Pa vecam. Es negribu, ka būtu pa vecam. Pa vecam nozīmē pūšļabumbas spēles. Pa vecam nozīmē gāzt kokus. Pa vecam nozīmē tikt atstum­tam, nekad nebūt piederīgam. Un kāpēc lai pie brālēna Snetermiža būtu citādi?

Piespiedu kārtā tikt iesaistītam debesu kuģa apkalpē pēkšņi likās vilinošāk nekā jebkad. Debesu pirāti klejoja

debesīs virs Dziļā meža. Viņu piedzīvojumi gaisā noteikti ir aizraujošāki par jebko citu te apakšā, meža pavēnī.

Izmisīgs sāpju kauciens atbalsojās caur kokiem. Uz kādu brīdi Dziļais mežs apklusa. Nākamajā mirklī nakts skaņas atsaucās skaļāk nekā iepriekš, it kā ikviena un katra radība līksmotu, ka tā nav bijusi viņa, kas kritusi par laupījumu kādam izsalkušam plēsoņam.

Iedams tālāk, Zarēns sāka saukt vārdā radības, kuras viņš varēja saklausīt baisajā Dziļajā mežā abās pusēs takai. Tas viņam palīdzēja savaldīt sirds dauzīšanos. Ko­kos virs galvas spiedza kvarmas un krekšķēja frompi. Ne vieni, ne otri nevarēja nodarīt pāri meža trollim - vismaz nāvīgi ievainot ne. Labajā pusē viņš izdzirda asmeņlidas vibrējoši spalgo kliedzienu, pirms tā metās lejup. Nāka­majā brīdī gaisu piepildīja tās upura kliedziens: iespējams, meža žurka vai lapurīlis.

Mazliet tālāk, kur tumšā taka vēl joprojām stiepās viņa priekšā, mežs pašķīrās. Zarēns apstājās un noraudzījās sud­rabainajā mēnesnīcā, kas, apmirdzot spīdošās lapas, meta lokus ap stumbriem un zariem. Šī bija pirmā reize, kad viņš bija projām mežā pēc tumsas iestāšanās, un tas bija skaisti - skaistāk, nekā viņš jebkad bija varējis iedomāties.

Lūkodamies augšup uz sudrabotajām lapām, Zarēns paspēra soli uz priekšu, projām no ēnainās takas. Mēness gaisma aplēja viņu ar savu vēso mirdzumu, liekot ādai zaigot kā metālam. Viņa elpas mutuļi spīdēja sniega bal­tumā.

"Afe-ti-ca-mi," noteica Zarēns un paspēra vēl pāris soļu.

Mirguļojošā sarmas kārtiņa klakšķēja un gurkstēja zem viņa kājām. No sēru vītolozola karājās lāstekas, mitruma krelles bija sasalušas un apsarmojušas rasaslāšu kokā un tagad vizuļoja kā pērles. Izstīdzējusi atvase ar krēpēm līdzīgiem zariem locījās ledainajā vēja pūsmā.

Mp-brī-no-ja-mi," noteica Zarēns, klīzdams tālāk. Te pa labi. Te pa kreisi. Te sāņus. Te pāri nogāzei. Viss bija tik noslēpumains, tik jauns.