Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Viņš apstājās pie vaļņa, ko klāja trīsuļojoši augi ar garām, smailām lapām un pumpurotiem stumbriem, kas visi zaigoja mēness gaismā. Pēkšņi pumpuri sāka sprāgt vaļā. Cits pakaļ citam. Līdz valni klāja masīvas, apaļas puķes ar ziedlapiņām, kas atgādināja ledus šķēpeles, un visas grieza galvu pret mēnesi, mirdzēdamas tā spožumā.

Zarēns pasmaidīja pie sevis un pagriezās projām. "Vēl tikai drusciņ tālāk…" viņš teica.

Kāds kūleņkrūms aizkumuroja viņam garām un pazuda ēnās. Mēneszvani un džinkstogas skanēja un šķindēja arvien pieaugošajā vējā.

Tad Zarēns izdzirda citu troksni. Viņš apsviedās apkārt. Mazs, gluds, spalvains, brūns dzīvnieciņš ar uzskrullētu asti, šausmās pīkstot, aizsteidzās pa zemi. Gaisu pāršķēla meža pūces kliedziens.

Zarēnam sāka ātri sisties sirds. Viņš strauji paskatījās apkārt. Ēnās bija redzamas acis. Dzeltenas acis. Zaļas acis. Sarkanas acis. Tās visas cieši skatījās uz viņu. "Ak, nē," viņš novaidējās. "Ko es esmu izdarījis?"

Zarēns zināja, ko viņš bija izdarījis. "Nekad neej nost no takas," Spelda viņam bija teikusi. Tomēr tieši to viņš bija izdarījis. Dziļā meža sudrabainā skaistuma aizrauts, viņš bija pametis takas drošību.

Zarēns novaidējās. "Neko es nevaru izdarīt pareizi! Stulbais! Stulbais! Stulbais!" viņš kliedza pats uz sevi, maldīdamies te uz vienu, te otru pusi, izmisīgi cenz­damies atrast ceļu atpakaļ pie takas. "STUL-"

Pēkšņi viņš kaut ko saklausīja - skaņu, no kuras viņam aizžņaudzās balss un viņš pats sastinga kā zemē iemiets. Tur sēcoši elsa smirdkrupis - milzīgs un bīstams reptilis,

kam bija tik smirdīga elpa, ka tas varēja apdullināt savu upuri divdesmit soļu attālumā. Desmit soļus no viņa smaka bija nāvējoša. Ar vienu vienīgu smirdīgu atraugu bija pieticis, lai nogalinātu Rupjogļa tēvoci.

Ko lai viņš dara? Kurp lai viņš iet? Zarēns nekad agrāk nebija aizmaldījies projām no Dziļā meža takām. Viņš sāka iet uz vienu pusi, apstājās, paskrēja uz otru pusi un atkal apstājās. Likās, ka smirdkrupja sēkoņas skaņa ir viņam visapkārt. Viņš iedrāzās kāda tumša krūmāja ēnā un pieplaka pie liela, mezglaina koka stumbra.

Smirdkrupis nāca tuvāk. Viņa ķērcošā elpa kļuva ska­ļāka. Zarēnam plaukstas bija mitras un mute - sausa; viņš pat nevarēja siekalas norit. Frompi un kvarmas apklusa, un baismīgajā klusumā Zarēna sirds sitās kā bungas. Pavisam droši smirdkrupis varēja to dzirdēt. Varbūt tas bija projām. Zarēns piesardzīgi palūkojās gar koka stumbru.

KĻŪDA! viņa prāts iekliedzās, kad izrādījās, ka viņš skatās divās dzeltenu acu sprau­gās, kas vērās uz viņu no tumsas. Gara, saritināta mēle šaudījās iekšā ārā, izgaršodama gaisu. Pēk­šņi smirdkrupis uzpū­tās kā milzu varde. Viņš gatavojās izpūst indīgas elpas strūklu. Zarēns aizmiedza acis, aizspieda degunu un cieši aizvēra muti. Viņš dzirdēja skaļu šņācienu.

Nākamajā brīdī viņam aiz muguras atskanēja kluss būkšķis, kaut kam nokrītot zemē. Zarēns

satraukumā pavēra vienu aci un pārbaudīja. Tur gulēja fromps. Tā spalvainā tvērējaste raustījās. Zarēns palika pilnīgi nekustīgs, kamēr smirdkrupis izšāva laukā savu lipīgo mēli, satvēra nelaimīgo frompu un pazuda ar to krūmājā.

"Tas bija par mata tiesu!" Zarēns teica un ar atviegloju­mu nopūtās. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres. "Gan­drīz par mata tiesu!"

Mēness bija kļuvis blāvāks, un ēnas tapušas dziļākas. Zarēns nožēlojams klīda tālāk, un tumsa sedza viņu kā slapja sega. Iespējams, ka smirdkrupis bija projām, bet tā bija mazākā no viņa raizēm. Nemainīgs palika tas, ka viņš bija nogājis nost no takas. Tagad viņš bija apmaldījies.

Zarēns bieži paklupa, reizēm viņš pakrita. Mati samirka no sviedriem, viņš bija pārsalis. Viņš nezināja, uz kurieni iet, viņš nezināja, kur ir bijis; viņš cerēja, ka neiet vienkārši apkārt pa riņķi. Viņš bija arī noguris, tomēr ik reizi, kad viņš apstājās atpūsties, kāda ņurdēšana vai rūciens, vai negants rēciens lika viņam atkal steigties uz priekšu.

Beidzot, nespēdams tālāk paiet, Zarēns apstājās. Viņš noslīga uz ceļiem un pavērsa seju pret debesīm.

"Ak, drūmglūni!" viņš lādējās. "Drūmglūni! Drūmglūni!" Viņa balss noskanēja saltajā nakts gaisā. "Lūdzu! Lūdzu! Lūdzu!" viņš sauca. "Kaut es atkal atrastu taku! Ja vien es nebūtu nogājis nost no takas! Palīgā! Palīgā! Palīgā…"

"PALĪGĀ!"

Ciešanu pilns kliedziens izdūrās cauri gaisam kā nazis. Zarēns pielēca kājās un skatījās apkārt.

"PALĪGĀ!" Tā nebija atbalss.

Balss nāca Zarēnam no kreisās puses. Neapzināti viņš skrēja paskatīties, ko varētu līdzēt. Nākamajā brīdī viņš atkal apstājās, ja nu tās bija lamatas? Viņš atcerējās Tan- tema asinis stindzinošos stāstus par meža troļļiem, kurus nāvē ievilinājuši dūrējcirša viltus saucieni; tas bija bries­mīgs radījums ar naža asiem nagiem. Tas izskatījās pēc nokrituša bluķa - līdz tam neuzkāpa virsū. Tad tā ķetnas sacirtās un palika ciet, līdz upura ķermenis bija sācis trūdēt. Jo dūrējcirtis ēda vienīgi maitas gaļu.

"Aiz līdzjūtības, lūdzu, palīdziet man kāds," atkal atska­nēja balss, bet tagad klusāk.