Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Zarēns ne mirkli ilgāk nevarēja neņemt vērā izmisīgo lūgumu. Viņš izvilka nazi - katram gadījumam - un devās balss virzienā. Viņš nebija pagājis vairāk par divdesmit soļiem, kad paklupa pār kaut ko, kas rēgojās no dūcoša ķemmeskrūma dziļumiem.

"Au!" iesaucās kāda balss.

Zarēns apmetās apkārt. Viņš bija paklupis pār kāju pāri. To īpašnieks piecēlās sēdus un dusmīgi blenza uz viņu.

"Tu, lempi!" viņš iesaucās.

"Piedod, es…" Zarēns iesāka.

"Un neblenz," viņš pārtrauca. "Tas ir ļoti rupji."

"Piedod, es…" Zarēns vēlreiz teica. Tā bija taisnība; viņš tiešām blenza. Cauri mežam mēnessgaismas stars spīdēja uz kādu zēnu, un tas, kā izskatījās viņa jēli sarkanā seja, liesmām līdzīgās šķipsnās savaskotie tumš­sarkanie mati un dzīvnieku zobu kaklarotas, bija nobai­dījis Zarēnu. "Tu taču esi slakteris, vai ne?" viņš jautāja.

Slakteri ar savu asiņaino izskatu izskatījās - un iz­klausījās - briesmīgi. Runāja, ka daudzu paaudžu laikā izlietās asinis viņiem bija izsūkušās cauri porām līdz pašām matu saknēm. Tomēr, kaut gan viņu nodarbošanās tiešām bija nomedīto zvēru un izaudzēto aunradžu no­kaušana, slakteri bija miermīlīgas būtnes.

Tik un tā Zarēns nespēja slēpt riebumu. Neskaitot kādu nejaušu Dziļā meža ceļotāju, slakteri bija meža troļļu tuvākie kaimiņi. Viņi savā starpā tirgojās - kokgriezumi un grozi pret gaļu un ādas izstrādājumiem. Tomēr meža troļļi, tāpat kā visi citi Dziļajā mežā, nicināja slakterus. Viņi bija, kā Spelda izteicās, podam pašā apakšā. Neviens negribēja biedroties ar ļaudīm, kam asinīs bija ne tikai rokas, bet viss ķermenis.

"Nu?" teica Zarēns. "Vai tu esi slakteris?"

"Kas par to?" kā aizsargājoties atjautāja zēns.

"Nekas, es…" Nomaldījies Dziļajā mežā, nevarēja būt pārāk izvēlīgs par sabiedrību. "Es esmu Zarēns," viņš teica.

Zēns viegli pieskārās pierei un palocīja galvu. "Mani sauc par Skrimsli," viņš teica. "Lūdzu, aizved mani atpa­kaļ uz manu ciematu. Es nevaru paiet. Skaties," viņš teica, norādīdams uz savu labo kāju.

Zarēns saskatīja sešas vai septiņas nejaukas zilgansārtas brūces zēna papēdī. Visa pēda jau bija sapampusi divtik

liela, kā parasti. Pat kamēr Zarēns skatījās, pampums pletās augšup pa kāju.

"Kas notiek?" noelsās Zarēns.

"Tas ir… tas ir…"

Zarēns saprata, ka zēns cieši skatās uz kaut ko viņam aiz muguras. Viņš izdzirda kādu šņācam un apsviedās apkārt. Un tur, lidinoties mazliet virs zemes, bija vispre­tīgākais radījums, kādu Zarēns jebkad bija redzējis.

Tas bija garš un kunkuļains, ar spīdošu gļotaini zaļu ādu, kas mitri mirdzēja blāvajā mēnessgaismā. Visa ķer­meņa garumā tam bija izspiedušies dzelteni plankumi, no kuriem sūcās caurspīdīgs šķidrums. Locīdamies un staipī­damies radījums pievērsās Zarēnam ar savām milzīgajām, aukstajām acīm.

Kas tas tāds?" viņš čukstēja Skrimslim.

"Lidojošais tārps," skanēja atbilde. "Dari ko darīdams, neļauj tam uzveikt sevi."

"Nekādā ziņā," va­ronīgi teica Zarēns un

sniedzās pēc naža. Tā tur nebija. "Mans nazis!" viņš iesaucās. "Mans vārda dodamais nazis. Es…" Un tad Zarēns atcerējās. Viņš to bija turējis rokā. kad paklupa pār Skrimšļa kājām. Tam jābūt tepat kaut kur zemē.

Zarēns skatījās uz priekšu, aiz lielām šausmām ne uz brīdi nespēdams novērst acis no lidojošā tārpa. Radījums turpināja locīties. Šņākoņa tam nāca nevis no mutes, bet no sprauslu rindām vēdera apakšā. Sprauslas izgrūda gaisu, kas noturēja tārpu virs zemes.

Tas tuvojās, un Zarēns skatījās radījumam mutē. Tam bija gumijveida lūpas un nokarenas ūsas, tas nemitīgi kampa gaisu. Pēkšņi tā lūpas pavērās.

Zarēns noelsās. Lidojošā tārpa mute bija pilna ar taus­tekļiem, katram no tiem galā bija pilošs piesūceknis. Žokļiem paplešoties, taustekļi izlēca laukā un locījās kā

"Nazi," Zarēns murmināja Skrii slim. "Atrodi man nazi."

Viņš dzirdēja, kā Skrimslis rak­ņājas pa sausa­jām lapām. "Es mēģinu," viņš teica. "Es ne­varu… Jā," viņš iesaucās. "Rokā ir!"

"Ātrāk!" izmisīgi sauca Zarēns. Lidojošais tārps trīcēja, gatavodamies uzbrukumam. Zarēns pastiepa roku aiz muguras pēc naža. "Pasteidzies!"

"Še!" teica Skrimslis, un Zarēns sajuta plaukstā pazīsta­mo kaula spalu. Viņš satvēra to un sakoda zobus.

Lidojošais tārps šūpojās gaisā uz priekšu un atpakaļ, visu laiku drebēdams. Zarēns nogaidīja. Tad pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma lidojošais tārps uzbruka. Tas metās Zarēnam pie kakla, muti iepletis un taustekļus izstiepis. Tas smirdēja pēc sasmakušiem taukiem.

Šausmās Zarēns palēca atpakaļ. Lidojošais tārps gaisā strauji mainīja virzienu un bruka viņam virsū no otras puses. Zarēns pieliecās.

Radījums aizšāvas viņam pār galvu, šņākdams apstājas, izlocījās pretējā virzienā un atkal uzbruka.

Šoreiz tas uzbruka no priekšas - tieši tā, kā Zarēns bija cerējis. Kad radījuma taustekļi taisījās piesūkties viņa atsegtajam kaklam, Zarēns izlocījās un metās izklupienā uz priekšu. Nazis iegrima tārpa mīkstajā pavēderē un uzšķērda gaisa sprauslu rindu.