Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Jauni akmeņi parādījās zem vecajiem, augot stumdami virsējos augstāk. Laika gaitā bija izveidojušās grēdas, kurās akmens balstījās uz akmens un katrs nākamais bija lielāks par apakšējo. Dīvaini, baisi vaidi un dziļa, skanīga rīboņa pavadīja akmeņu augšanu trokšņi, kas kopā ar augstajiem akmeņu krāvumu siluetiem pada­rīja Akmeņu dārzus par baidekli Lejaspilsētas iedzīvo­tājiem.

Ja tie netiktu kopti, augšējie akmeņi kļūtu tik lieli, tik lidotspējīgi, ka tie ar drūpošu nopūtu brīvi atrautos un uzlidotu augšup atklātās debesīs. Bet Akmeņu dārzi tika kopti. Liela balto kraukļu kolonija, pār kuriem valdīja Kraans, — labi kopti savu mazāko, noliesējušo Dumbrāja brālēnu pēcteči bija dzīvojuši akmeņu grēdās gadsim­tiem ilgi. Tieši viņi pārraudzīja akmeņu augšanu.

To jutīgie nagi varēja noteikt gatavību sasniegušā lido­jošā akmens pārvietošanos. To asā dzirde spēja uztvert čukstu no akmens, kas gatavojās brīvi lidot. Reizi, daž­kārt divas reizes sezonā lielais bars mēdza pacelties debesīs un riņķot ap Lietusgaršotāju torni. Tad kā liela sniega kupena tie mēdza nolaisties uz Loftusa observa­torijas slīpā jumta, dodot ziņu Sanktafraksas akadēmiķiem, ka akmeņu ražas novākšanai vajadzētu sākties.

Visaugstākā Akadēma vērīgās acs pieskatīti, ceremo­niāli svētītie un rituāli šķīstītie akadēmiķi tad nolaidās

no Sanktafraksas un ķērās pie darba. Lidojo­šos akmeņus citu pēc cita viņi nodrošināja ar akmeņu tīkliem un klinšu ārtaustiem, kad ar šausmīgiem auriem tie izlauzās brīvībā. Būdami māņticīgi, redzot lielo balto baru kā spokainu garu vizitāciju no Malaszemes ārpuses -, Lejaspilsētas iedzīvotāji drebēja aiz bailēm. Akmeņu gaudošana un kraukļu spalgie kliedzieni vairumam zināmi kā mirušo koris bija gandrīz par daudz, lai to iztu­rētu. Dzīvniekiem tas [1] uzdzina paniku, jaunos dzina iekš­telpās, liekot aizbāzt ausis, un radīja šausmas pat visdros­mīgākajās sirdīs. Lejaspilsētas iedzīvotāji mēdza satvert savus iemīļotos talismanus vai amuletus un čukstēt neat­liekamas lūgšanas, lai nāve saudzētu viņus vēl kādu laiku.

Tomēr, par spīti bailēm un māņticībai, Lejaspilsētas iedzīvotāji būtu vēl vairāk satraukti, ja troksnis kādreiz neatskanētu. Jo, lai cik biedējošs tas bija, asinis stindzi­nošās skaņas vēstīja lidakmeņu piegādi, no kuras katrs un visi tie bija atkarīgi. Ja lidakmeņu krājums kādreiz izsīktu, neviens kuģis nekad vairs nevarētu pacelties debesīs.

Akadēmiķi, kas bagātīgi atalgoja Lejaspilsētu par lidakmeņiem, pārāk labi apzinājās iedzīvotāju pienākumu šīs materiālās puses nodrošināšanā. Ta nesa viņiem gan lielu ietekmi, gan milzu bagātību, ļāva baudīt grezno

dzīvi brīnišķīgajā lidojošajā pilsētā un deva iespēju tur­pināt viņu pašu cēlās studijas.

Par spīti akmeņu nozīmīgumam, akadēmiķi nejuta vajadzību apsargāt Akmeņu dārzus. Šo uzdevumu droši varēja uzticēt baltajiem kraukļiem. Brīdī, kad akadē­miķi galu galā pabeidza savu darbu un devās projām, lielie putni mēdza skaļi mesties lejup no Loftusa obser­vatorijas, lai kāri mielotos ar aunradžu un tilderu lie­meņiem vai, kad nāve bija viesojusies Sanktafraksā, ar pašu mirušo akadēmiķu ceremoniāli noguldītajiem ķer­meņiem.

Tieši šajā nāves un augšanas vietā Akmeņu dārzos bija nokritusi krītošā zvaigzne. Cauri vēja saceltajam troksnim, kas svilpoja iekšā akmeņu grēdās un ārā no tām, varēja saklausīt vieglu šņākšanu, un baltie kraukļi bija paskatījušies augšup, ieraugot, kā no ārpuses Malas­zemes virzienā lido sīka gaismas lode.

Tai tuvojoties, čurkstošā, šņācošā skaņa bija kļuvusi skaļāka, gaisma lielāka, spožāka. Pēkšņi liels, tumšs mākonis bija aizsedzis mēnesi, bet Akmeņu dārzi bija kļuvuši gaišāki, nevis tumšāki, jo mirdzošā gaismas bumba bija brāzusies to virzienā. Ta bija pārvērtusi ūdeni ieplakās un iedobēs par melniem spoguļiem un apaļo akmeņu grēdas par pulēta sudraba lodēm.

Baltie kraukļi bija saplivinājuši robainos spārnus un aiz šausmām spalgi klieguši. Ta bija krītošā zvaigzne, un tā tuvojās tieši viņu akmeņainajai mājvietai.

Zemāk, zemāk, zemāk un… BLĪKŠ! Priekšmets bija piezemējies ar dubļainu šļakstu blakus augstākajai akmeņu grēdai. Un tur tas bija palicis. Žilbinošs, tomēr nekustīgs.

Ziņkārīgi lēkdami tam tuvāk, baltie kraukļi bija izvei­dojuši apli ap spīdošo priekšmetu. Vai tas bija bīstams?

Vai tas bija ēdams? Tie bija skaļi klieguši, plivinājuši spārnus un satraukti to knābājuši, iekams Kraans ar dusmīgu ķērcienu tos bija apturējis.

-     Krāāāā!

Visas neparastās ielaušanās Akmeņu dārzos bez kavē­šanās bija jādara zināmas Tumsas profesoram. Un Kraanam kā balto kraukļu bara vadonim bija pienākums to izdarīt.

-             Krāāāāā! tas bija ieķērcies vēlreiz, lidodams pro­jām.

Baltajiem kraukļiem nācās sargāt spīdošo priekšmetu, līdz tas atgriezīsies.

-           Ātrāk, tu stulbeni! Tumsas profesors kliedza. Kas par sodību! Tu droši vien esi pats lēnākais ratiņu stū­mējs visā Lejaspilsētā! Viņš paliecās atpakaļ un ar savu koka zizli uzsita vilcējtrollim pa plecu. Ātrāk! viņš auroja. Ātrāk!