Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Ceļš atpakaļ no Akmeņu dārziem bija prasījis ilgāku laiku, nekā vajadzētu, un saule bija uzlēkusi, ilgi pirms vilcējtrollis beidzot tika atpakaļ Lejaspilsētā. Vispirms, lai gan kauli nebija lauzti, piedzīvotais vētrā bija pada­rījis Zarēnu vārgu un lēnu. Viņam bija nācies vairākas reizes apstāties, lai atpūstos, kamēr profesors vadīja viņu uz ratiņu pusi. Un, kad viņi bija pie tiem nonākuši, vilcējtrollis bija uzstājis, ka jāpārskata viņu vienošanās, jo tagad no Akmeņu dārziem atgriezās divas personas, nevis viena, kuru viņš bija atvedis šurp.

-    Sver vairāk, jāmaksā vairāk! vilcējtrollis bija uzstā­jis un atteicās kustēties, līdz profesors piekāpās.

Tad, kad viņi beidzot bija vienojušies par summu un devās ceļā, drīz bija skaidrs, ka vilcējtrollis bija uzņē­mies vairāk, nekā spēja. Līdzenumā viņš bija elsis un pūtis, virzīdamies uz priekšu gliemeža gaitā, bet, kāpjot augšup pa nogāzēm, bija tik briesmīgi sēcis, ka profesors reizēm bija šaubījies, vai viņi vispār nonāks līdz galam.

Savukārt Zarēns nebija uztvēris neko no tā, kas notika. Neskaitot to vienu vārdu, viņš vispār nebija runājis. Nejūtīgs un pasīvs viņš bija ļāvis profesoram iekraut sevi ratiņos. Un spīdošais mirdzums, kas iesākumā bija piesaistījis Zarēnam profesora uzmanību, brauciena laikā bija izzudis.

-      Drīz būsim atpakaļ, Tumsas profesors drošināja.

Zarēns neizrādīja, ka būtu dzirdējis.

-      Vai atceries, kā mēs pirmoreiz satikāmies? pro­fesors jautāja, mēģinādams iekustināt Zarēna atmiņu. Kad tu atnāci uz manu veco kabinetu vecā Lietusgar­šotāju torņa pašā augšā… Viņš iesmējās. Pie Debe­sīm, Zarēn, viņš piebilda. Tu palīdzēji Sanktafraksai toreiz, kad bija nepieciešams. Tagad Sanktafraksa palī­dzēs tev. Es zvēru, ka tā būs.

Viņš cieši vērās Zarēna nemierīgajā sejā un nodrebēja bezpalīdzīgā līdzjūtībā.

-     Ak, Zarēn, viņš turpināja. Kas, Debesu vārdā, lika tev riskēt, nepiesietam dodoties atklātās debe­sīs? Vai tu neaptvēri, kādas briesmas tev varētu drau­dēt? Viņš satvēra zēnu aiz pleciem. Kas tur laukā notika?

Bet Zarēns neatbildēja. Jaunā debesu pirātu kapteiņa galvā skaidri valdīja juceklis. Ja viņš drīzumā nesaņemtu ārsta palīdzību, pastāvēja drošas briesmas, ka viņš pil­nībā varētu zaudēt prātu. Profesors paskatījās apkārt un bija iepriecināts, redzot, ka viņi jau tuvojas Lejaspilsētas nomalei. Piecas minūtes vēlāk vilcējtrollis nolaida zemē ratiņu balstus.

-      Te nu mēs esam, viņš nosēcās un noliecās uz priekšu, tverdams gaisu.

Izkāpis no ratiņiem, profesors paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kas atradās virs viņiem. Viens no

iekarinātajiem groziem bija tieši virs viņa galvas. Viņš pacēla rokas un salika plaukstas pie mutes. Vai tur augšā kāds ir? viņš izkliedza.

Vēl aizvien stāvēdams nemierīgajās ēnās, Kapuckvaps smagu sirdi skatījās uz plato, bruģēto avēniju; acis viņam kļuva mitras. Viņa skatiens šaudījās no vienas lieliskas celtnes pie citas, no kurām katra bija projek­tēta tā, lai būtu piemērota tai skolai vai koledžai, kas tajā atradās.

Un es neko no tā vairs neredzēšu, Kapuckvaps nomurmināja ar asarām acīs. Drīz es būšu ubags Lejas­pilsētas ielās.

Tieši tobrīd bija manāma rosība platformas galā. Tumsas profesors izkāpa no groza, kas bija piestājis pie pacēlāja stacijas. Viņam kāds bija līdzi kāds bass, kaulains, mati tam bija savēlušies, drēbes skrandainas. Kapuckvaps uz mirkli aizmirsa savas nepatikšanas. Kas tas tāds bija? Viņš gribēja zināt. Un vai kopā ar viņu nebija Tumsas profesors?

Kad nokgoblins atkal nolaida lejā savu grozu un pazuda skatam, atstādams profesoru un svešinieku vie­nus pašus, Kapuckvaps iznāca no ēnām.

-     Hei, tu tur, puisi!

-            Vai es, kungs? Kapuckvaps stomījās, nomezdams savu ruļļu saini.

Tumsas profesors nopētīja viņu no galvas līdz kājām. -Jā, tu, viņš apstiprināja. Palīdzi man aizdabūt Zar… ē, manu draugu līdz Gaismas un tumsas skolai un, ē…

-             Protams, kungs. Tūlīt, kungs, Kapuckvaps atsau­cās, uzceldams jaunekli sev uz muguras.

-            Es pieņemu, ka tu proti turēt mēli aiz zobiem, pro­fesors teica, iedams pa priekšu. Es negribu, ka manu draugu traucētu daudzi tenkotāji akadēmiķi.

-    J… jā, Kapuckvaps klusi piekrita.

Profesors uzmanīgi paskatījās uz viņu. Kā tevi sauc, puisi? viņš jautāja.

-                Kapuckvaps, ja jums tā tīk, sekoja atbilde. Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs.

-            Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs, profesors atkārtoja, samiegdams acis. Pēc tava paskata, no Lejas­pilsētas. Bagāts tēvs Apvienībā, varu galvot.

Viņi gandrīz bija sasnieguši skolas ieeju.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Jā, kungs. Mans tēvs ir… Viņš pārlaboja sevi. Bija Apvienības biedrs, kungs.

-     Ļoti labi, ļoti labi, izklaidīgi noteica profesors.

Viņi bija pienākuši pie Gaismas un tumsas skolas ar

naglām apsistajām durvīm pārāk drīz, kā juta Kapuc­kvaps.

-             Paldies, manu zēn, profesors teica, skubinādams klūpošo jaunekli doties skolā. Lielās, naglotās durvis aizcirtās.