Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Nez kāpēc es viņam neticu, - Emma teica.

- Nekādā gadījumā! - atcirta Horācijs.

- Pat nedomājiet par to, Portmena kungs, - sacīja mis Peregrine.

- Es nedomāju, - es atbildēju. - Vai esat gatavi?

Visi klusu apstiprināja gatavību. Es pavēlēju tukšpauriem ieņemt vietu abpus durvīm, atstāt milzu žokļus atvērtus un turēt mēles gatavībā. Es jau grasījos uzsākt negaidītu uzbrukumu, kad izdzirdēju Kola balsi no skaļruņa gaiteņa tālākajā galā: - Viņi ir pakļāvuši tukšpaurus! Vīri, visiem atkāpties! Ieņemt aizsardzības pozīcijas!

- Nolādētais! - Emma iekliedzās.

Gaitenī attālinājās zābaku dimdoņa. Mūsu negaidītais uzbrukums bija sabojāts.

- Tam nav nozīmes, - es teicu. - Tiem, kuru rīcībā ir divpadsmit tukšpauri, pārsteigums nav nepieciešams.

Bija īstais bridis likt lietā manu slepeno ieroci. Es nevēlējos pirms uzbrukuma vairot spriedzi, bet gan tieši pretēji - pilnībā atbrīvoties, apzināties sevi tādu, kāds esmu, un nodot savu brīvības izjūtu arī tukšpauriem. Nākamajā mirklī mēs ar draugiem palikām uz vietas, bet šie radījumi metās ārā pa robainajām, sašķaidītajām durvīm un, atkāruši žokļus, šņākdami skrēja uz priekšu. Neredzamie ķermeņi atstāja aiz sevis biezajos sprādziena dūmos izrautus tuneļus. Nebūtnes šāva uz tukšpauriem, no ieroču stobriem izšļācās uguns, bet tad šāvēji atkāpās. Lodes aizspindzēja cauri vaļējām durvīm, iebrāzās istabā, kur mēs bijām paslēpušies, un sabojāja sienu mums aiz muguras.

- Saki, kad! - Emma iekliedzās. - Mēs sekosim tavai pavēlei!

Ņemot vērā, ka manas domas vienlaikus atradās tik daudzās

vietās, es tik tikko spēju dabūt pār lūpām kādu angļu vārdu. Es biju viņi - tie tukšpauri tur gaitenī -, un mans ķermenis līdzjūtīgi iesāpējās līdz ar katru šāvienu, kas plosīja viņu miesu.

Vispirms mūsu mēles sasniedza tos, kuri nebija pietiekami veikli skrējēji, vai ari drosmīgos muļķus, kas kavējās mesties cīņā. Mēs viņiem sitām un triecām viņu galvas pret sienu, un daži no mums apstājās, lai... Te nu es mēģināju nošķirt savas divējādās sajūtas... Lai iecirstu zobus viņu miesā, aprītu viņu ieročus, apklusinātu viņu kliedzienus un tad pamestu viņus savainotus un apstulbušus.

Pie kāpnēm gaiteņa galā iekļuvuši šaurajā pudeles kaklā, sargi atkal sāka šaut. Jau otrs ložu šķidrauts palidoja mums garām, dziļi un sāpīgi ievainojot tukšpaurus, bet mēs skrējām tālāk, mēlēm šaudoties pa priekšu.

Daži nebūtnes aizbēga pa šahtu. Citiem tik ļoti nepaveicās, un, tiklīdz tie pārstāja kliegt, mēs aizmetām viņu līķus nost no kāpnēm. Es jutu, kā divi mani tukšpauri krīt - viņu signāli man smadzenēs pagaisa un saikne bija zaudēta. Drīz vien gaitenis bija tīrs.

- Aiziet! - es uzsaucu Emmai - sarežģītāko no vārdiem, ko tobrīd biju spējīgs dabūt pār lūpām.

- Aiziet! - Emma atkārtoja un pagriezās pret pārējiem. - Šurp!

Es iedzinu savu tukšpauri gaitenī un apķēros tam ap kaklu, lai nenoveltos no radījuma muguras. Emma sekoja man aiz muguras līdz ar pārējiem un dūmos izmantoja savas liesmojošās plaukstas kā signālu. Kopā mēs aizlēkšojām pa gaiteni - mans tukšpauru bataljons pa priekšu un īpatņu armija aiz tiem. Pirmajās rindās joņoja spēcīgākie un drosmīgākie: Emma, Bronvine un Hjū! Viņiem sekoja imbrines un kurnošais Perplekss, kurš uzstāja, ka jāņem līdzi viņa smagā Dienu karte. Gājienu noslēdza mazākie bērni, biklie un ievainotie.

Gaiteni oda pēc pulvera un asinīm.

- Neskatieties! - Bronvine iesaucās, kad mēs virzijāmies garām kritušo nebūtņu līķiem.

Es tos pa ceļam saskaitīju: pieci, seši, septiņi kritušie nebūt-nes pret diviem maniem nogalinātajiem tukšpauriem. Iepriecinoši skaitļi, tikai cik nebūtņu bija pavisam? Četrdesmit, piecdesmit? Es bažījos, ka nogalināmo izrādīsies pārāk daudz, tāpat arī pārlieku daudz mūsējo, kuri jāpasargā. Turklāt, nonākušus virszemē, mūs varēs viegli satriekt, ielenkt un samulsināt. Man jānogalina pēc iespējas vairāk nebūtņu, pirms nonāksim atklātā vietā un kauja pārvērtīsies tādā cīniņā, kurā mums neuzvarēt.

Mana apziņa atkal pievērsās tukšpauriem. Pirmais jau kāpa pa vītņu kāpnēm un rāpās ārā caur paceltajām restēm. Tad - neciešamas sāpes un tumsa.

Tam uzbruka no slēpņa, tiklīdz tas bija iznācis virszemē.

Es pavēlēju nākamajam radījumam izlīst laukā pa šahtas režģi, savākt nogalinātā līķi un izmantot to kā vairogu. Lauzdamies dziļāk iekšā telpā, tas izsauca uz sevi šāvienu vētru, bet pārējie tukšpauri izlēca no šahtas pirmajam pakaļ. Man bija jāpanāk, lai šie radījumi netuvotos īpatņiem, kuri daudzviet gulēja slimnīcas gultās. Ar dažiem mēles cirtieniem no kājām nogāzām tuvāk esošos pretiniekus gar zemi, bet pārējie aizbēga.

Es sūtīju savus tukšpaurus tiem pakaļ, un tikmēr īpatņi izlīda no šahtas. Nu mūsu bija vesels bars - ar tik daudzām rokām mēs viegli atsvabināsim pie gultas piekaltos brāļus un māsas no dvēseļu nosūkšanas caurulēm. Mēs izklīdām un ātri ķērāmies pie darba. Savukārt pieķēdēto vājprātīgo un pieliekamajā noslēpto zēnu atstājām, kur viņi bija, jo tur viņiem bija drošāk nekā kopā ar mums. Mēs atgriezīsimies.