Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tikmēr mani dzīvi palikušie tukšpauri dzina nebūtnes uz ēkas izejas pusi. Bēgošie pretinieki šāva uz labu laimi. Mums izdevās ar mēli saķert divus vai trīs aiz papēžiem un nogāzt no kājām. Viņus gaidīja ātrs, bet šaušalīgs gals, jo kāds no maniem tukšpauriem drīz vien viņus panāca. Kāds nebūtne izrādījās noslēpies aiz letes un ātri lika kopā spridzekli. Tukšpauris viņu parāva gaisā un ievilka blakusistabā ar visu bumbu. Pēc brīža spridzeklis eksplodēja. Saikne ar vēl vienu tukšpauri pagaisa no manas apziņas.

Nebūtnes izklīda pa cietoksni, un vairāk nekā pusei izdevās aizbēgt, izlecot pa logiem un sānu durvīm. Mēs viņus pazaudējām, un cīņas vieta mainijās. Tikām galā ar to īpatņu atbrīvošanu, kuri bija piesieti pie gultas, un gandrīz panācām manus tukšpaurus, no kuriem dzīvi vēl bija septiņi. Plus vēl tas, kura mugurā es sēdēju. Mēs atradāmies netālu no izejas - baiso instrumentu telpā -, un man bija jāizdara izvēle. Es jautāju tiem, kas atradās man tuvumā, - Emmai, mis Peregrinei, Enoham un Bronvīnei:

- Vai izmantosim tukšpaurus kā aizsegu un skriesim uz torni?

Sāku atgūt dzimto valodu, jo man pieskatāmo tukšpauru daudzums bija sarucis. - Vai ari turpināsim ciņu?

Pārsteidzoši, bet visi piekrita cīnīties. - Tagad mēs nevaram apstāties, - Enohs teica un noslaucīja no plaukstām asinis.

-Ja bēgsim, viņi mūžam mūs vajās! - sacīja Bronvine.

- Nē, mēs to nedarīsim! - izdvesa kāds savainots nebūtne, kurš, sarāvies čokurā, turpat netālu gulēja uz grīdas. - Mēs noslēgsim miera līgumu!

- To mēs jau mēģinājām darīt 1945. gadā, - mis Peregrine atgādināja. - Nebija vērts pat tā tualetes papīra, uz kura to uzrakstīja. Bērni, mums jāturpina cīnīties. Otrreiz šāda iespēja var vairs nerasties.

Emma pacēla gaisā liesmojošu delnu. - Nodedzināsim šo vietu līdz zemei!

Es pavēlēju tukšpauriem skriet ārā no laboratoriju ēkas un pagalmā dzīties pakaļ atlikušajiem nebūtnēm. Maniem radījumiem jau atkal uzbruka no slēpņa, un tika nogalināts vēl viens -līdz ar tā nāvi manā galvā izdzisa arī mūsu saikne. Izņemot to, uz kura es jāju, līdz šim brīdim visiem tukšpauriem bija trāpījusi vismaz viena lode, bet, par spīti savainojumiem, tie joprojām vareni cīnījās. Kā jau biju daudzkārt izjutis pats uz savas ādas, tukšpauri ir mazi, nepieveicami viltnieki. Šķita, ka nebūtnes bailēs bēg, tomēr tas nenozīmēja, ka ar viņiem var vairs nerēķināties. Tas, ka nezinājām, tieši kur tie atrodas, tikai padarīja šos neliešus vēl bīstamākus.

Es centos neizlaist draugus ārā no ēkas, bet tukšpaurus aizsūtīju izlūkos, tomēr saniknotie īpatņi kā uzlādējušies alka mesties cīņā.

- Nost no ceļa! - Hjū iesaucās un centās paspraukties garām Emmai un man, kad aizšķērsojām izeju.

- Tas nav godīgi, ka viss jāpaveic tikai Džeikobam, - sacīja Olīvija. - Līdz šim brīdim tu esi nogalinājis jau gandrīz pusi ne-būtņu, bet es tos ienīstu tikpat stipri kā tu! Ja kas, es tos ienīstu ilgāk - jau gandrīz simts gadus! Tāpēc palaid mani!

Meitenei bija taisnība - šiem bērniem bija jāatbrīvojas no gadsimtu ilga naida pret nebūtnēm, bet tagad visu slavu saņēmu es. Šī bija arī viņu cīņa, un es nedrīkstēju stāties viņiem ceļā. - Ja patiesi vēlies palīdzēt, - es uzrunāju Olīviju, - man ir kas padomā...

Pēc pusminūtes mēs jau atradāmies atklātajā iekšpagalmā, kur Horācijs un Hjū, apsējuši Olīvijai ap vidu auklu, palaida viņu gaisā. Acumirklī meitene pārtapa nenovērtējamā gaisa novērotājā un skaļi vēstīja informāciju, kuru pie zemes saistītajiem tukšpauriem nekādi neizdotos iegūt.

- Pāris nebūtņu atrodas pa labi aiz mazā, baltā šķūnīša! Vēl viens - uz jumta. Un daži skrien uz lielā mūra pusi.

Nebūtnes nebija aizpūsti pa gaisu - vairums no viņiem slēpās pagalmā. Ja paveiksies, tos vēl varēs noķert. Es pasaucu

sešus vēl dzīvos tukšpaurus un pavēlēju atgriezties pie mums. Četrus es izkārtoju falangā, kas soļos mums pa priekšu, un vēl divi mūs piesegs no aizmugures uzbrukumiem. Man un maniem draugiem atlika vien nosegt pārējo teritoriju un izrēķināties ar visiem nebūtnēm, kuriem izdotos pārraut tukšpauru sienu.

Mēs devāmies uz priekšu, uz pagalma ārējo robežu. Uz personiskā tukšpaura kamiešiem jutos kā ģenerālis, kurš komandē savu karaspēku, sēžot zirga mugurā. Emma atradās man līdzās, un pārējie īpatņi - uzreiz aiz mums: Bronvīne vāca zemē nokritušos ķieģeļus, ar ko mest; Horācijs un Hjū turēja Olīvijas virvi; Milards neatkāpās no Perpleksa, kurš, piesedzies ar Dienu kartes sējumu, nepārstāja itāliski gānīties. Arjergardā imbrīnes svilpoja un skaļi klaigāja kā putni, cenšoties piesaistīt mūsu rindām spārnotus rekrūšus. Tomēr Velna aiza bija tik mirusi vieta, ka tur atradās pavisam maz savvaļas putnu. Mis Peregrine uzņēmās rūpes par veco mis Eivosetu un tām dažām imbrinēm, kuras bija zaudējušas daļu savas dvēseles. Mums nebija, kur šīs kundzes atstāt, un viņām atlika vien pavadīt mūs kaujas laukā.