Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Mani saņēma ciet, tiklīdz biju iekļuvis aiz cietokšņa mūriem. Baidos, ka es jūs visus iegāzu.

Pēkšņi aiz smagajām durvīm kaut kas skaļi nobūkšķēja. Istaba nodrebēja. Sīkākie priekšmeti nokrita no plauktiem.

- Nebūtnes mēģina uzspridzināt durvis, - mis Peregrine paskaidroja. - Viņi to dara jau labu laiku.

- Mēs tiksim ar viņiem galā, - es atbildēju. - Bet vispirms man jāzina, kuru trūkst. Tiklīdz atvērsim tās durvis, mēs vairs nebūsim noteicēji pār situāciju, tāpēc, ja vēl kaut kur citur šajā cietoksnī atrodas īpatņi, kas jāglābj, es gribu paturēt viņus prātā, kad sāksies kauja.

Telpā valdīja tāda tumsa un bija tik maz brīvas vietas, ka mēs nolēmām sasaukties. Es divreiz nosaucu draugu vārdus, lai lieku reizi pārliecinātos, ka visi atrodas istabā. Tad es pajautāju par tiem īpatņiem, kurus nolaupīja no mis Žubītes ledus mājas kopā ar mums: par klaunu (Olīvija, valdot šņukstus un elsas, pavēstīja, ka viņš iemests bezdibenī par atteikšanos pildīt nebūtņu pavēles), par salokāmo cilvēku (kuru mēs bezsamaņas stāvoklī pametām metro), par telekinēzes speciālisti Melīnu (kura bezsamaņā gulēja augšstāvā un bija zaudējusi daļu dvēseles), kā arī par bālajiem brāļiem (ar tādu pašu likteni). Pēc tam runājām par mis Žubītes izglābtajiem bērniem: par parasto zēnu ar nošļukušo cepuri un meiteni čūsku dīdītāju ar cirtainajiem matiem. Bronvīne pastāstīja, ka redzējusi, kā abus aizved uz citu cietokšņa daļu, kur ieslodzīti pārējie īpatņi.

Visbeidzot mēs saskaitījām imbrīnes. Protams, kopā ar mums bija mis Peregrine, no kuras sāniem bērni neatkāpās kopš satikšanās brīža. Es gribēju parunāt ar viņu par tik daudz ko... Par visu, kas ar mums bija noticis kopš beidzamās tikšanās reizes. Par to, ko piedzīvojusi viņa. Lai gan nepietika laika, lai par to bilstu kaut vārdu, īsajos brīžos, kad mūsu skatieni garāmejot satikās, starp mums noskrēja dzirkstele. Viņa uzlūkoja mani un Emmu ar zināmu lepnumu un apbrīnu. Es paļaujos uz jums, vēstīja viņas skatiens.

Tomēr, lai cik patiesi mēs priecātos par to, ka varam atkal būt kopā, mis Peregrine nebija vienīgā imbrine, par ko mums jāuztraucas. Kopā viņu bija divpadsmit. Mis Peregrine mūs iepazīstināja ar savām draudzenēm. Mis Žubīte, kuru Emma bija atbrīvojusi no karāšanās pie griestiem, bija cietusi, bet pie pilna saprāta. Mis Glāsbila joprojām stingi un truli blenza vienā punktā. Vecākā no imbrinēm - mis Eivoseta, kuru nebijām redzējuši, kopš viņu un mis Peregrini Kērnholmā nolaupīja, - nu sēdēja uz krēsla pie durvīm. Mis Bantinga, mis Trīripera un vēl dažas rūpējās par viņu un sakārtoja segas ap vecās kundzes pleciem.

Gandrīz visas imbrīnes izskatījās nobijušās, un tas nekādi neatbilda viņu dabai. Imbriņu misija bija būt mūsu padomdevējām un vadonēm, bet ieslodzījumā pavadītās nedēļas, redzētais un pieredzētais bija tās pavisam satriecis. (Atšķirībā no maniem draugiem imbrīnes ari nebija tik pārliecinātas par manām spējām kontrolēt duci tukšpauru un turējās no šiem radījumiem tik tālu, cik to pieļāva telpas izmēri.)

Un vēl starp mums atradās kāds cilvēks, kas nebija nosaukts vārdā: bārdains maza auguma vīriņš, kurš klusi stāvēja blakus imbrinēm un vēroja mūs caur tumšajiem briļļu stikliem.

- Un kas tas tāds? Varbūt nebūtne?

Vīrietis saniknojās. - Nē! - Viņš norāva brilles, lai parādītu mums savas acis, kas stipri šķielēja. - Es esmu viinš! - vīrietis iesaucās ar izteiktu itāļu akcentu. Uz galda viņam blakus stāvēja liela grāmata ādas vākos, uz kuru svešais norādīja tā, it kā šādi paskaidrotu savu identitāti.

Kāds uzlika roku man uz delnas. Tas bija Milards - nu jau atkal neredzams, jo vairs nevalkāja svītraino apģērbu. - Ļaujiet iepazīstināt ar vēsturē pazīstamāko laika kartogrāfu, - viņš svinīgi sacīja. - Džeikob, šis ir Perplekss Anomālis.

- Buongiorno! - Perplekss sasveicinājās. - Labdien!

- Kāds gods jūs satikt! - es iesaucos.

- Jā, - kartogrāfs sacīja un izslēja degunu gaisā. - Ir gan.

- Ko viņš te meklē? - es čukstus vaicāju Milardam. - Un kā tas gadījies, ka viņš vēl ir dzīvs?

- Kols atklāja, ka viņš mīt Venēcijā kādā četrpadsmitā gadsimta cilpā, par kuras esamību neviens pat nenojauta. Šeit Perplekss atrodas jau divas dienas, un tas nozīmē, ka viņš drīz vien strauji novecos.

Es jau sāku saprast šos noteikumus un zināju, ka Perplek-sam draud paātrināta novecošana, jo cilpa, kurā viņš dzīvoja, bija daudz senāka nekā tā, kurā uzturējāmies patlaban, un drīz vien šī laika starpība atstās manāmu ietekmi uz vīrieša redzamo vecumu.

- Es esmu liels jūsu daiļrades cienītājs! - Milards pavēstīja Perpleksam. - Man ir visas jūsu kartes...

- Jā, jūs man to jau teicāt, - kartogrāfs atbildēja. - Grazie.

- Tas gan neizskaidro viņa uzturēšanos šeit, - Emma piebilda.

- Perplekss savās dienasgrāmatās rakstīja par to, kā atklāja Dvēseļu krātuvi, - Milards turpināja, - un tā Kols sadzina viņam pēdas, nolaupīja viņu un piespieda pateikt, kur tā atrodas.

- Esmu devis asins zvērestu, ka nekad par to nerunāšu, -Perplekss sacīja nožēlas pilns. - Tagad esmu nolādēts uz visiem laikiem!