Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es liku vienpadsmit tukšpauriem panākt uz priekšu un piesist kāju pie zemes, tā paziņojot par ierašanos. Mani draugi no brīnumiem iepleta muti.

- Vai tiešām tas esi tu, Džeikob? - Olivija jautāja.

- Kā lai saprot to, ka viņi pilnībā tev pakļaujas? - noprasīja Enohs.

- Tev uz krekla ir asinis! - iesaucās Bronvīne.

Draugi pavēra stikla durvis vien tik šaurā spraugā, lai caur to varētu sarunāties. Es paskaidroju, ka iekritu tukšpauru bedrē, ka mani gandriz pārkoda uz pusēm, padarīja nejutīgu un iemidzināja. Izstāstīju, kā tad, kad pamodos, jau valdīju pār visu duci. Demonstrēšanas nolūkā liku tukšpauriem pacelt Vorenu ar visu krēslu, pie kura viņš bija piesiets, un vairākas reizes pamest gaisā. Krēsls mētājās šurpu turpu, līdz bērni sāka aplaudēt un Vorens stenēja tā, it kā grasītos vemt. Beigu beigās es pavēlēju nolaist viņu zemē.

- Ja nebūtu redzējis paša acīm, es tam nekad nenoticētu, -Enohs atzina. - Nemūžam!

- Tu esi fantastisks! - es sadzirdēju sīku balstiņu, kas piederēja Klērai.

- Ļauj uz sevi paskatīties! - es atbildēju, bet, tiklīdz tuvojos stiklam, meitenīte parāvās nost. Lai cik pārsteigti par manām spējām, draugi nespēja tik viegli pārvarēt dabiskās īpatņa bailes no tukšpauriem, un droši vien arī smaka šajā ziņā nepalīdzēja.

- Tas ir droši, ticiet man, - es sacīju.

Olīvija pienāca pie durvīm. - Man nav bail.

- Man arī ne, - Emma piebalsoja. - Iešu pirmā.

Viņa ienāca pa durvīm un tuvojās man. Es liku tukšpaurim mesties ceļos, paliecos sānis un diezgan neveikli apskāvu draudzeni. - Piedod, es vēl nespēju nostāvēt pats uz savām kājām, -es teicu, piekļāvis vaigu pie Emmas vaiga, un viņas mīkstie mati noglāstīja manus pievērtos plakstus. Ar to, protams, nebija diezgan, tomēr pagaidām nācās samierināties.

- Tu esi ievainots. - Emma atkāpās, lai mani nopētītu. - Tev visur ir brūces, turklāt dziļas.

- Es tās nejūtu. Biju no galvas līdz kājām putekļos...

- Tas varētu nozīmēt, ka tu tikai nejūti sāpes, nevis esi izdziedināts.

- Par to es domāšu vēlāk. Cik ilgi es sabiju tur lejā?

- Vairākas stundas, - viņa čukstus atbildēja. - Mēs jau domājām, ka esi miris.

Es paberzēju pieri pret pieri. - Es taču tev apsolīju, vai atceries?

- Nu tev jāapsola man kaut kas cits - ka pārstāsi mani biedēt līdz nāvei.

- Es pacentīšos.

- Nē. Apsoli.

- Kad viss būs galā, es tev apsolīšu, ko vien vēlēsies.

- Es to paturēšu prātā, - Emma sacīja.

Pie durvīm atkal pienāca mis Peregrine. - Jūs abi labāk nāciet iekšā! Un, lūdzu, atstājiet to zvēru ārpusē!

- Mis P., jūs atkal stāvat pati uz savām kājām!

- Jā, es jūtos labāk, - viņa atbildēja. - Mani paglāba tas, ka nonācu šeit vēlu, un zināmā mērā ari brāļa favoritisms attiecībā uz radiniekiem. Ne visām manām draudzenēm imbrlnēm tā paveicās.

- Es tevi īpaši nesaudzēju, mās, - no augšas nodimdēja balss - jau atkal Kols caur skaļruņu sistēmu. - Vienkārši paglabāju gardāko kumosu vēlākam laikam.

- Aizveries! - Emma iekliedzās. - Kad mēs tevi atradīsim, Džeikoba tukšpauri tevi apēdis brokastis!

Kols iesmējās: - Par to gan es šaubos. Zēn, tu esi spēcīgāks, nekā man likās, bet neļaujies māņiem. Jūs esat iesprostoti bez izejas. Neizbēgamais tikai ir atlikts uz vēlāku laiku. Tomēr, ja tūliņ pat padosieties, es varētu pārdomāt un pažēlot kādu no jums...

Es liku tukšpauriem ar vieglu mēles kustību noraut no griestiem skaļruņus un sašķaidīt pret grīdu. Tiklīdz vadi un detaļas aizlidoja pa gaisu, Kola balss apklusa.

- Kad es viņu atradīšu, labprāt nomaukšu viņam nagus, pirms mēs viņu nogalināsim, - nošņāca Enohs. - Vai kāds iebilst?

- Nē, ja vien pirms tam varēšu uzsūtīt viņa degunam savu bišu eskadronu, - piebilda Hjū.

- Tas nav mūsu stilā, - mis Peregrine iejaucās. - Kad viss būs galā, viņu tiesās imbrlņu tiesa un piespriedis sapūšanu soda cilpā līdz pat viņa pretdabiskā mūža galam.

- Un kāds mums no tā prieks? - Enohs sacīja.

Mis Peregrine veltīja zēnam iznīcinošu skatienu.

Es liku tukšpaurim palaist mani vaļā un ar Emmas palīdzību iekliboju novērošanas telpā. Tur gaidīja visi mani draugi, izņemot Fionu. Es redzēju bālas un pārbijušās sejas un stāvus, kas bija atslējušies pret sienu vai iekārtojušies uz biroja krēsliem. Tās bija imbrines.

Tomēr, pirms varēju pievērsties viņām, draugi aizšķērsoja man ceļu. Viņi krita man ap kaklu un apskāva manu grīļīgo stāvu. Es ļāvos notiekošajam. Jau sen nebiju jutis neko tik mīļu. Tad Edisons pierikšoja pie manis tik cēli, cik nu tas bija iespējams ar divām savainotām ķepām, un es izrāvos no apkampieniem, lai apsveicinātos ar viņu.

- Nu tu jau divreiz esi mani izglābis, - es teicu un uzliku plaukstu uz suņa spalvainās galvas. - Nezinu, kā jebkad varēšu tev atlīdzināt.

- Iesākumam dabū mūs laukā no šīs sasodītās cilpas, - Edisons norūca. - Es nožēloju, ka vispār šķērsoju to tiltu.

Tie, kuri to dzirdēja, iesmējās. Iespējams, pie vainas bija Edi-sona suņa daba, bet viņš nekontrolēja domas un vienmēr spļāva laukā, ko domāja.

- Tas triks, kā tu aizvizinājies ar mašīnu, - tas bija ārkārtīgi drosmīgi, - es atzinu.