Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Pāri putekļu mākoņa piepildītajam laukumam uz mūsu pusi soļoja nebūtņu orda. Šurp ar paceltām šautenēm un pistolēm skrēja divdesmit cieši kopā saspiedušies kareivji, mirdzinot baltos acābolus un zobus. Eksplozija nebija viņus skārusi - droši vien viņi bija patvērušies kādā pazemes slēptuvē. Mēs bijām ievilināti lamatās, un sprāgstošie papagaiļi bija tikai pirmā daļa no tām. Tagad, kad bijām zaudējuši savu galveno ieroci, nebūtnes uzsāka izšķirošo uzbrukumu.

Sākās panikas pilns juceklis, jo ari pārējie palūrēja ap mūri un ieraudzīja uzbrūkošo karaspēku.

- Ko mēs iesāksim? - Horācijs kliedza.

- Cīnīsimies! - Bronvīne atbildēja. - Līdz pēdējam!

- Nē, mums jābēg, kamēr vēl var! - mis Eivoseta iebilda. Bija grūti iztēloties šo veco kundzi ar saliekto muguru un dziļu grumbu izvagoto seju no kāda bēgam. - Mēs nevaram atļauties zaudēt vēl kaut vienu īpatņa dzīvību!

- Atvainojiet, bet es jautāju Džeikobam, - Horācijs paskaidroja. - Galu galā viņš mūs tik tālu atveda...

Es instinktīvi pavēros uz mis Peregrini, kuru uzskatīju par lielāko autoritāti varas jautājumos. Viņa nenovērsdamās pamāja ar galvu. - Jā, - imbrīne teica, - manuprāt, lēmums jāpieņem Portmena kungam. Tas gan jādara ātri, vai ari nebūtnes izlems jūsu vietā.

Es gribēju protestēt. Visi mani tukšpauri, izņemot vienu, bija krituši, bet šādi mis Peregrine acīmredzot apliecināja, ka paļaujas uz mani neatkarīgi no nebūtņu tuvuma. Lai nu kā, mūsu turpmākā rīcība bija pavisam skaidra. Pēdējo simt gadu laikā īpatņiem nekad vēl nebija radusies tāda iespēja iznīcināt nebūtnes un to radīto ļaunumu. Es apzinājos: ja mēs tagad bēgsim,

varbūt šāda iespēja nekad vairs neradīsies. Manu draugu sejas bija saskrambātas, bet apņēmības pilnas. Nospriedu, ka viņi ir gatavi riskēt ar dzīvību par izdevību beidzot noslaucīt no zemes virsas nebūtņu postu.

- Mēs cīnīsimies, - es paziņoju. - Esam tikuši pārāk tālu, lai tagad padotos.

Ja kāds no mums arī gribēja labāk laisties lapās, viņš klusēja. Neiebilda pat imbrines, kuras bija devušas zvērestu mūs nosargāt. Viņas zināja, kāds liktenis gaida tos, kuri atkal nonāktu gūstā.

- Tu dosi pavēli, - Emma sacīja.

Es izstiepu kaklu un palūrēju ap stūri. Nebūtnes ātri tuvojās, nu jau viņi bija ne tālāk par trīsdesmit metriem, tomēr es gribēju, lai ļaundari pienāk vēl tuvāk - tik tuvu, lai mēs varētu viegli izsist ieročus viņiem no rokām.

Sadzirdējām šāvienus. No augšas atskanēja griezīgs kliedziens.

- Olīvija! - Emma iesaucās. - Viņi šauj uz Olīviju!

Mēs bijām atstājuši to nabaga meiteni karājamies gaisā. Nebūtnes uz labu laimi šāva uz meiteni, un viņa brēca un vicināja rokas un kājas kā jūraszvaigzne. Mums vairs nebija laika novilkt Olīviju lejā, bet nevarējām ari pamest viņu augšā kā mērķi šaušanas treniņiem.

- Piedāvāsim viņiem kādu labāku mērķi, - es sacīju. - Vai esat gatavi?

Apstiprinošā atbilde atskanēja korī. Es atkal uzrāpos savam sagurušajam tukšpaurim mugurā un iekliedzos: - AIZIET!

Tukšpauris pielēca kājās, gandrīz nosviežot mani zemē, tad brāzās uz priekšu kā sacīkšu zirgs pēc starta šāviena. Mēs metāmies ārā no sava slēpņa aiz mūra: mēs ar tukšpauri skrējām pa priekšu, mani draugi un imbrines - tūliņ aiz mums. Es izkliedzu griezīgu kaujas saucienu - ne tik daudz, lai nobiedētu nebūtnes, cik nolūkā aizbiedēt šausmas, kas pārņēma mani pašu, - un draugi man piebalsoja. Nebūtnes piebremzēja: šķita, ka uz mirkli viņi nespēj izlemt, vai turpināt uzbrukumu vai ari apstāties un šaut uz mums. Tā mums ar tukšpauri radās pietiekami daudz

laika, lai pieveiktu lielāko daļu attāluma, kas mūs šķīra no pretinieka.

Nepagāja ilgs laiks, kad nebūtnes pieņēma lēmumu. Tie apstājās, gluži kā šāvēju vienība notēmēja uz mums un izšāva zalvi. Visapkārt nospindzēja lodes. Tās ieurbās zemē un, trāpot tukš-paurim, iedarbināja manus sāpju receptorus. Es lūdzu Dievu, kaut tukšpauris nebūtu savainots kādā dzīvībai svarīgā orgānā. Zemu pieliecies, aizsedzos ar radījuma miesu un mudināju to doties uz priekšu vēl ātrāk, izmantojot mēles kā papildu kājas.