Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tikai dažu sekunžu laikā mēs ar tukšpauri pieveicām atlikušo attālumu, un draugi nemaz neatpalika. Tad mēs jau atradāmies starp nebūtnēm un uzsākām tuvcīņu, turklāt priekšrocības bija mūsu pusē. Es pievērsu lielāko uzmanību ieroču izsišanai no pretinieku rokām, bet draugi lieliski lika lietā savas īpašās spējas. Emma vicināja rokas kā liesmojošas vāles, pāršķeļot nebūtņu rindas. Bronvīne meta ar pašas savāktajiem ķieģeļiem un pēc tam sita un dauzīja ienaidniekus ar kailām rokām. Hjū vientuļā bite, nesen sameklējusi sev draugus, paklausot saimnieka aicinājumam (Draugi, mērķējiet uz acīm!), džinkstēja virs galvas un dzēla ienaidniekiem, kur vien trāpīja. Tāpat rīkojās imbrines, kas pēc pirmajiem šāvieniem bija pārvērtušās par putniem. Visbezbailīgāk uzbruka mis Peregrine, un nebūtnes bēga no viņas mil-zigā knābja un nagiem. Noderīga izrādījās pat mazā, košā mis Bantinga, kura plūkāja kāda nebūtnes matus un ieknāba tam galvā tik stipri, ka tas aizšāva garām un Klēra paguva palēkties un iecirst kareivja plecā platos un asos pakauša zobus. Ari Enohs deva savu artavu: viņš izvilka no krekla apakšas trīs māla figūriņas ar dakšiņām kāju un nažiem roku vietā un cirta ar tiem pa nebūtņu potītēm. Tikmēr Olivija no putna lidojuma deva mums skaļus padomus: - Emma, aiz muguras! Hjū, viņš sniedzas pēc šautenes!

Tomēr, par spīti īpatnajām spējām, mēs atradāmies skaitliskā mazākumā, un nebūtnes cīnījās tā, it kā uz kārts būtu likta viņu dziviba - tā tas, visticamāk, ari bija.

Kaut kas ciets - šautenes laide - triecās man pret galvu, un uz mirkli es saļimu pār tukšpaura muguru. Pasaule apkārt

sagriezās. Pretinieki notvēra mis Bantingu un notrieca zemē. Visapkārt valdīja haoss - baiss, asiņains haoss un nebūtnes sāka ņemt virsroku. Viņi piespieda mūs atkāpties.

Un tad es aiz muguras izdzirdēju pazīstamu rēcienu. Atguvis samaņu, pavēros atpakaļ un ieraudzīju Bentemu Grimmu lāča mugurā, kurš auļoja uz cīņas norises vietu. Abi bija izmirkuši līdz ādai, jo bija ieradušies šeit ar Pancilpikuma starpniecību pa to pašu ceļu, kuru izmantojām arī mēs ar Emmu.

- Sveiks, jaunais cilvēk! - Bentems iesaucās un piejāja man klāt. - Vai palīdzību vajag?

Pirms paspēju atbildēt, mans tukšpauris saņēma kārtējo šāvienu - lode izskrēja cauri kakla sānu daļai un nobrāza man kāju. Uz saplēstajām biksēm iekrāsojās asiņaina svītra.

- Jā, lūdzu! - es kliedzu.

- Pit, tu dzirdēji, ko tas zēns teica. NOGALINI! - Bentems pavēlēja.

Lācis metās kaujas ņudzeklī, vicināja milzīgās ķepas un mētāja nebūtnes pa gaisu, it kā tie būtu ķegļi. Kāds karavīrs pieskrēja pie lāča un ar mazu pistoli tiešā tēmējumā iešāva tam krūtīs. Šķita, ka šāds pavērsiens Pitu ir tikai mazliet aizkaitinājis - tas parāva nebūtni gaisā un aizsvieda prom. Drīz vien, manam tukšpaurim un Bentema lācim sadarbojoties, nebūtnes bija spiesti aizstāvēties. Kad bija iznīcināti tik daudzi pretinieki, ka pārsvars jau atradās mūsu pusē, - to rindās vairs nebija vairāk kā desmit vīru - nebūtnes metās bēgt.

- Neļaujiet viņiem aizbēgt! - Emma iesaucās.

Mēs metāmies pakaļ ienaidniekam ar kājām un spārniem, lāča un tukšpaura mugurā. Vajājām bēgošos caur dūmu apņemtajām papagaiļu mājas drupām, pāri pagalmam, kas pēc Šārona izraisītajiem nemieriem bija kā nosēts ar katapultas raidītiem grauzēju līķiem, un tālāk - uz ārējā mūrī izbūvētās vārtu arkas neskaidrajām aprisēm.

Mis Peregrine kliedza virs galvas un piķējot uzbruka bēgošajiem nebūtnēm. Vienu pretinieku viņa nogāza no kājām, trāpot tam pa skaustu, bet šis trieciens un jauni Hjū bišu uzbrukumi tikai pasteidzināja bēgošo deviņu nebūtņu soli. Viņu priekšrocī-

bas pieauga, un mans tukšpauris sāka atpalikt - tam no piecām sešām brūcēm sūcās melns šķidrums.

Nebūtnes šāva uz labu laimi, un, kad tie tuvojās vārtiem, dzelzs režģis jau cēlās gaisā.

- Apturiet viņus! - es saucu, cerot, ka mani sadzirdēs Šārons un viņa nevaldāmais karapulks otrpus mūrim.

Un tad es atskārtu: tilts! Bija palicis vēl viens tukšpauris -tilta konstrukcijā ieslodzītais. Ja es pagūtu to pakļaut, varbūt izdotos nepieļaut nebūtņu bēgšanu.

Tomēr nekā. Pretinieki jau atradās aiz vārtiem un metās prom pa tiltu, bet es biju bezcerīgi atpalicis. Kad izskrēju cauri vārtiem, tilta tukšpauris jau bija paņēmis piecus kareivjus un pārmetis otrā - Dūmu ielas pusē. Tur vairs nīkuļoja tikai šķidrs ambrozijas atkarīgo bariņš - par maz, lai apturētu pretinieku. Četri nebūtnes, iestrēguši pie pārceltuves tilta vidū, gaidīja savu kārtu, kad tos pārmetīs pāri.

Kad mēs ar tukšpauri jau skrējām augšā pa tiltu, es jutu, kā tilta radījums pieslēdzas manai iekšējai vadības pultij. Tobrīd tas cēla pāri trīs no atlikušajiem četriem kareivjiem.

Stop! - es skaļi pavēlēju tukšpauru valodā.

Vismaz man šķita, ka to daru, lai gan kaut kas droši vien pazuda tulkojumā, vai arī pieļauju, ka tukšpauru mēlē vārds stop izklausās ļoti līdzīgi vārdam zemē. Tukšpauris nevis apturēja trīs pārbiedētos nebūtnes, kas izmisīgi spārdījās, gaisā un tad nogādāja atpakaļ uz tilta mūsu pusi, bet gan vienkārši palaida tos vaļā. (Cik savādi!)