Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Mana kreisā kāja ir savainota! - Hjū atgādināja.

- Tādā gadījumā Horācijs turēsies pie labās! - Olivija attrauca.

- Tas ir neprāts, - sacīja Šārons. - Mēs būsim pārāk smagi!

Olivija jau sāka strīdēties pretī, kad pēkšņs grūdiens satricināja torni tik spēcīgi, ka nācās pieturēties pie reliņiem, lai nenokristu zemē.

Vai nu Olivija, vai gals klāt!

-Jūs pareizi sapratāt! - mis Peregrine iesaucās. - Dariet, kā Olīvija liek, un pats galvenais - nelaidiet rokas vaļā, līdz būsim piezemējušies!

Mazā Olivija salieca ceļus un pastiepa kāju lejup, lai Bronvine to varētu aizsniegt. Bronvine satvēra lidojošās meitenes pēdu, pasniedzās augšup un pieķērās arī pie otras. Olīvija palaida vaļā margas un uzšāvās stāvus gaisā virs Bronvīnes gluži kā peldētājs, kurš atsperas pret baseina sienu.

Bronvīnes pēdas atrāvās no zemes. Emma veikli pieķērās pie tām un arī tika uzrauta gaisā, jo Olīvija, zobus sakodusi, centās uzlidot augstāk. Bija pienākusi mana kārta, bet šķita, ka Olīvijas celtspēja jau ir gandrīz izsmelta. Meitene pūlējās un vaidēja, kuldama rokas pa debesīm kā peldošs suns, bet viņas spēki jau izsīka. Tad mis Peregrine pārvērtās par putnu un uzspurdza gaisā, iecirta nagus meitenes kleitas mugurpusē un pacēla mūs augstāk.

Manas kājas atrāvās no platformas. Hjū satvēra manas pēdas, Horācijs pieķērās pie Hjū, un tālāk jau Enohs un visi pārējie, līdz gaisā lidinājās pat Perplekss, Edisons un Šārons ar brālēniem. Mēs aizplīvojām gaisā kā savāds, nevaldāms pūķis ar Milardu neredzamas astes lomā. Pārējās, augumā sīkākās imbrines šur tur pieķērās pie mūsu drēbēm un, izmisīgi vicinādamas spārnus, cik nu spēdamas, palīdzēja celt mūs augstāk.

Pēdējais no mums tik tikko paspēja atraut pēdas no torņa, kad visa būve sāka grūt. Es īstajā brīdī pavēros lejup un redzēju, kā tornis sabrūk. Tas notika ātri: ēka vienkārši nogāzās zemē, un radās iespaids, ka augšējais posms tiek ierauts brūkošajā cilpā. Tad sagāzās arī pārējais tornis; tas vispirms sašķiebās, tad pārlūza uz pusēm un nogāzās zemē kā gruvešu gūzma, saceļot gaisā milzīgu putekļu mākoni un tādu troksni, it kā akmeņlauztuvē būtu izgāzts miljons ķieģeļu. Šajā brīdī mis Peregrines spēki pavisam izsīka, un mēs lēnām kritām zemē, bet imbrines spēcīgi vilka mūs prom no drupām, lai nosēšanās būtu mīkstāka.

Mēs piezemējāmies pagalmā - pirmais Milards un pati pēdējā Olīvija, tik pārgurusi, ka atkrita uz muguras un tā ari palika, elsdama kā pēc nupat noskrieta maratona. Mēs sapulcējāmies ap viņu uzmundrinādami un aplaudēdami.

Meitenes acis plati iepletās, un viņa norādīja augšup. - Skatieties!

Gaisā virs mums, kur vēl pirms dažiem mirkļiem slējās torņa augšdaļa, kā maza viesuļvētra griezās neliels sudrabaini mirguļojošs virpulis. Tas bija viss, kas palicis no sabrukušās cilpas. Mēs kā hipnotizēti vērojām, kā tas sarūk, griežoties aizvien straujāk un straujāk. Kad virpulis kļuva tik mazs, ka to vairs nevarēja saskatīt, no tā atskanēja tālumā gaistoša dunoņa:

- ALM AAAAAAAAAА...

Nākamajā mirklī viesuļvētra pagaisa, aizraujot lidzi arī Kola dvēseli.

Pēc cilpas sabrukšanas un torņa krišanas mēs nevarējām palikt šoka sastingumā un blenzt, vismaz ne ilgi. Lai gan šķita, ka ļaunākās briesmas jau ir aiz muguras un vairums ienaidnieku iznīcināti vai sagūstīti, visapkārt valdīja haoss un bija daudz darāmā. Par spīti spēku izsīkumam, zilumiem un sastiepumiem, imbrī-nes ķērās pie tā, ko viņas pieprot vislabāk, proti, pie kārtības ieviešanas. Viņas pieņēma cilvēka veidolu un uzņēmās vadību. Mēs pārlūkojām cietoksni, meklējot paslēpušos nebūtnes. Divi padevās bez nosacījumiem, bet Edisons atrada vēl trešo -nožēlojama paskata sievieti, kura slēpās zemē izraktā bedrē.

Viņa izrāpās no tās ar augstu paceltām rokām un lūdza žēlastību. Šārona brālēni tika nodarbināti pagaidu cietuma būvniecībā; viņi priecīgi ķērās pie darba un naglojot arī uzdziedāja. Mis Peregrine un mis Eivoseta nopratināja Šāronu, bet jau pēc dažām iztaujāšanas minūtēm abas šķita apmierinātas, ka šis cilvēks ir tikai algotnis, nevis slepens izlūks vai nodevējs. Laikam taču Bentema nodevība bija atstājusi uz laivu vīru tikpat šokējošu iespaidu kā uz mums pārējiem.

Nevelkot garumā, iztukšojām nebūtņu cietumus un laboratorijas un iznīcinājām viņu radītos šausminošos aparātus. Mēs izvedām brīvībā briesmīgo eksperimentu upurus un parūpējāmies par viņiem. Vēl vairāki desmiti tika atbrīvoti no citām kamerām. Izdēdējuši un noskranduši viņi iznāca no pazemes sprostiem virszemē. Daži joprojām atradās nemaņā - viņus nācās pieturēt un pieskatīt, lai tie neaizklīstu projām un nenomaldītos. Citus tik lielā mērā bija pārņēmusi pateicība, ka viņi nepārstāja to

izteikt. Kāda maza meitenīte pusstundu staigāja no viena īpatņa pie nākamā, pārsteidzot mūs ar apskāvieniem. - Jūs pat nezināt, cik ļoti esat mums palīdzējuši, - viņa nebeidza atkārtot. - Jūs nezināt, cik ļoti esat mums palīdzējuši.