Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Un labi, ka tā. Es tik un tā vēl nebiju visu pabeidzis.

Tagad to otru, es sacīju un paskatījos uz ūdenī peldošo šāvēju.

Šķita, ka tukšpauris zem ūdens mani dzird, jo, tiklīdz pateicu sakāmo, cilvēks otrā laivā iekliedzās, pavērās lejup un bez pēdām pazuda zem ūdens, kas šajā vietā acumirklī iekrāsojās sarkans.

- Es tev neliku viņu apēst! - es teicu angliski.

- Ko jūs gaidāt? - Emma uzkliedza Šāronam. - Aiziet!

- Labi, labi, - laivu vīrs izstomīja. Nopurinājis apstulbumu, viņš nolaida rokas un noliecās pār droseli. Iekaucās motors, Šārons pagrieza stūri un iegrieza laivu ciešā lokā tā, ka mēs ar Emmu un Edisonu sakritām kaudzē. Laiva izslēja priekšgalu gaisā un šāvās uz priekšu, un pavisam drīz mēs jau traucāmies

cauri smoga mutuļiem atpakaļ uz turieni, no kurienes bijām nākuši.

Emma pavērās uz mani, un es atskatījos; lai gan motora troksnis un asins dunoņa deniņos neļāva neko lāgā saklausīt, manuprāt, es saskatīju meitenes sejā gan izbailes, gan uzmundrinājumu. Viņas skatiens mani it kā uzmundrināja: Džeikob Portmen, tu izraisi apbrīnu un biedē. Tomēr, kad Emma beigu beigās ierunājās, es sapratu tikai vienu vārdu: Kur?

Nudien, kur tas palika? Vēl nupat es biju cerējis, ka mums izdosies aizbēgt no tukšpaura, kamēr tas tiks galā ar atlikušajiem grāvja pirātiem, bet tobrīd kuņģis man pavēstīja, ka nezvērs joprojām atrodas tuvumā un seko mums, visticamāk, pieķēries pie laivas ar mēli.

Tuvu, es atbildēju bez skaņas.

Emmas acis iemirdzējās, un viņa spēji pamāja ar galvu: Labi.

Es nogrozīju galvu. Kāpēc Emma nebaidījās? Kāpēc viņa nesaskatīja mums draudošās briesmas? Tukšpauris bija pagaršojis asinis un nupat pameta līdz galam nenotiesātu maltīti. Kurš gan varētu pateikt, cik alkatības vēl kūsā tā vēnās? Tomēr Emmas skatiens un iešķībais smaidiņš mani uzmundrināja un vairoja pārliecību par to, ka nav nekā tāda, kas man nebūtu pa spēkam.

Mēs strauji tuvojāmies tiltam un uz tā stāvošajam īpatnim, kurš pūta no mutes smogu. Pieplacis pie margām un nomērķējis uz mums ieroča stobru, viņš mūs gaidīja.

Mēs pieplakām pie laivas dibena. Izdzirdot divus šāvienus, es pavēros augšup un sapratu, ka nevienam nav trāpīts.

Laiva paslīdēja zem tilta. Jau nākamajā bridi mēs atkal būsim redzami un viņš izšaus uz mums vēlreiz. To es nevarēju pieļaut.

Pagriezos un tukšpauru mēlē nokliedzu: Tilts! Laikam taču radījums mani saprata. Divas mēles, kas neturējās pie mūsu laivas, izšāvās gaisā un ar sulīgu plīkšķi apvijās ap nestabilajiem tilta balstiem. Nu jau visas trīs mēles atritinājās, izveidoja trīsstūri un nostiepās tik stipri kā līdz galam novilkta gumija. Tukšpaura ķermenis iznira no ūdens un gluži kā jūraszvaigzne izpletās starp laivu un tiltu.

Laiva apstājās tik strauji, it kā kāds būtu norāvis stopkrānu, un mēs visi sabrukām tās dibenā. Tilts novaidējās un nodrebēja, īpatnis, kurš vēl nupat bija mērķējis uz mums, paklupa, un šaujamais nokrita zemē. Es nospriedu, ka kādam noteikti jāpadodas - vai nu tiltam, vai tukšpaurim. Tilts kvieca kā iestrēgusi cūka un draudēja pārtrūkt uz pusēm, taču, tiklīdz īpatnis noliecās, lai atkal paķertu ieroci, šķita, ka tilts tomēr noturēsies, tātad es biju velti zaudējis gan izdevīgu mirkli, gan ātrumu. Mēs vairs nebijām pat kustīgi mērķi.

Laid vaļā! - es uzkliedzu tukšpaurim, šoreiz viņa valodā.

Tukšpauris neklausīja - šis radījums neparko nebija ar mieru no brīvas gribas palaist mani vaļā. Tad es steidzos uz laivas pakaļgalu un pārliecos pār bortu. Viena no mēlēm bija mezglā apsējusies ap stūri. Atmiņā atausa gadījums, kad no Emmas pieskāriena tukšpauris palaida vaļā viņas potīti; es pievilku viņu sev klāt un liku sakarsēt stūri. Emma tā ari darīja un, cenšoties līdz tai aizsniegties, gandrīz ievēlās ūdeni. Tukšpauris iekviecās un atlaida stūri.

Linga bija palaista vaļā. Tukšpauris aizlidoja pa gaisu un ar satriecošu krakšķi ietriecās tiltā; visa konstrukcija nodrebēja, saļodzījās un iegāzās ūdeni. Vienlaikus mūsu laivas pakaļgals iegrima zem virsmas un motors atkal dzina mūs uz priekšu. No pēkšņā paātrinājuma sabirām zemē kā notriekti ķegļi. Šāronam izdevās noturēt stūri rokās un nostāties taisni; viņš droši mainīja kustības virzienu un paglāba mūs no sadursmes ar krastmalu. Traucāmies uz priekšu pa grāvi, ūdens virsmā aiz sevis atstājot melnu trīsstūri.

Mēs noliecāmies pie zemes, ja nu gadījumā atskanētu jauni šāvieni. Šķita, ka esam izglābušies no tūlītēja apdraudējuma. Maitasputni bija atpalikuši, un es nespēju iztēloties, kā viņi varētu mūs panākt.

Edisons aizelsies ierunājās: - Tas taču bija tas pats radījums, kuru mēs satikām metro, vai ne?

Pamanījis, ka joprojām esmu aizturējis elpu, beidzot izpūtu gaisu no plaušām un apstiprinoši pamāju ar galvu. Emma paskatījās uz mani, kā gaidot sīkākus paskaidrojumus, bet mani nervi