Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Šārons ātri novērtēja postījumus un secināja, ka tie ir ievērojami. - Esmu bezizejā! - laivu virs dramatiski pavēstīja, tad izslēdza motoru, sabīdīja garo kārti lidz zižļa lielumam un atkal izkāpa krastā. - Man jāsameklē kāds amatnieks, kas pratis salabot laivu, - viņš norūca un pasteidzās mums garām. - Un nekādas sekošanas man!

Mēs metāmies Šāronam pakaļ pa šauro eju.

- Kāpēc gan ne? - Emma spalgi iekliedzās.

-Tāpēc, ka jūs esat nolādēti! Jūs nesat neveiksmi! - laivu virs atgaiņājās no mums kā no mušām. - Pazūdiet!

- Ko nozīmē -pazūdiet!? - Emma paskrēja dažus soļus un ieķērās Šārona apmetņa piesegtajā elkoni. Laivu virs ātri pagriezās

un nopurināja meitenes roku, un īsu acumirkli pat šķita, ka viņš ir gatavs Emmai iesist. Es saspringu un grasījos mesties Šāro-nam virsū, bet atvēzētā roka tā arī palika gaisā kā brīdinājums.

- Es šo maršrutu esmu veicis neskaitāmas reizes, un grāvja pirāti nekad man nebija uzbrukuši. Man ne reizi nebija nācies atsegt pārklāju un likt lietā benzīna motoru. Un nekad, nevienu reizi mana laiva nebija cietusi. Jūs sagādājat vairāk nepatikšanu, nekā paši esat vērti - vienkārši un skaidri -, un es vairs negribu ar jums nekā kopīga.

Kamēr laivu vīrs runāja, es paraudzījos uz eju viņam aiz muguras. Acis joprojām centās pierast pie tumsas, tomēr tām pavērās šausminoša aina: līkumaino, labirintam līdzīgo ieliņu no abām pusēm kā caurumi trūkstošu zobu vietā ieskāva nebeidzamas atveres bez durvīm, no kurām skanēja nejauki trokšņi: čabēšana, skrāpēšanās, steidzīgi soļi. Pat tobrīd es sajutu izsalkušu acu skatienus un manīju pazibam dunčus.

Mēs nedrīkstējām tur palikt vieni. Atlika tikai lūgties.

- Mēs samaksāsim divtik, cik solījām, - es teicu.

- Un salabosim jūsu laivu, - piebalsoja Edisons.

- Man pie kājas jūsu asiņainā kabatas nauda! - Šārons atcirta. - Vai neredzat, ka esmu iznīcināts? Kā lai es atgriežos Velna aizā? Vai tiešām jums šķiet, ka tie maitasputni atstās mani dzīvu, ja reiz mani klienti ir nogalinājuši divus no viņiem?

- Un ko mums, jūsuprāt, vajadzēja darīt? - Emma iebilda. - Mums taču bija jācīnās pretī!

- Nemēģiniet mani pārliecināt! Situācija nekādā ziņā nebūtu tik tālu- nonākusi, ja ne... j a ne tas... - Šārons pavērās uz mani un pabeidza teikumu jau čukstus: - Tu varēji iepriekš pabridināt, ka esi uz vienu roku ar tumsas radībām!

- Hm, - es nezināju, ko īsti atbildēt, - es gan neteiktu, ka esmu ar viņiem uz vienu roku...

- Šajā pasaulē man nav bail gandrīz ne no kā, bet no briesmoņiem, kas izsūc dvēseles, gan es, kā likums, turos pa gabalu, un viens no tādiem tev pilnīgi droši seko kā pieradināts asins-suns! Vai tik tas kuru katru mirkli nebūs klāt?

- Diez vai, - Edisons iebilda. - Vai esat aizmirsis, kā pavisam nesen tam uz galvas uzkrita tilts?

- Tikai tāda sīka laipiņa, - attrauca Šārons. - Tagad, ja atļausiet, man jāsarunā, lai kāds saremontē laivu! - To pateicis, viņš aizsteidzās prom.

Pirms es paguvu panākt laivu vīru, viņš jau bija nogriezies ap stūri, un, kad mēs nonācām tik tālu, no viņa vairs nebija ne miņas. Droši vien mūsu pavadonis bija ieniris kādā no paša pieminētajiem tuneļiem. Apmulsuši un pārbijušies mēs apstājāmies un vērāmies uz visām pusēm.

- Nespēju noticēt, ka viņš tā vienkārši mūs pameta, - es sacīju.

- Es arī ne, - Edisons vēsi piebilda. - Patiesību sakot, man nešķiet, ka viņš mūs pameta, - viņš tikai uzsit cenu. - Suns nokremšļojās, apsēdās uz pakaļējām ķepām un sāka kaukt uz māju jumtiem: - Labais cilvēk! Mēs gribam izglābt savus draugus un imbrines, un, ticiet man, mēs to ari izdarīsim, un, kad tas būs noticis un viņi uzzinās, kā jūs izturējāties pret mums, viņi būs ārkārtīgi pateicīgi.

Edisons ļāva teiktajam kādu brīdi izskanēt un tad turpināja:

- Aizmirstiet par līdzcietību! Nospļauties uz lojalitāti! Ja esat tik gudrs un ambiciozs cilvēks, par kādu es jūs uzskatu, jūs pamanīsiet izcilo iespēju tikt uz priekšu, tiklīdz tāda radīsies. Mēs jau esam jums parādā, tomēr monētu nočiepšana bērniem un dzīvniekiem ir briesmīgi pieticīgs dzīvesveids salīdzinājumā ar to, kādu varētu sagādāt imbrines, ja tās kļūtu par jūsu parād-. niecēm! Kā jums patiktu pašam sava cilpa - personiskais rotaļ-laukums, ko nesabojātu neviens cits īpatnis? Kur un kad vien vēlaties - uz leknas tropu salas absolūta miera laikmetā vai arī dziļā bedrē mēra laikos. Kā vien vēlaties.

- Vai viņām tas tiešām būtu pa spēkam? - es pačukstēju Emmai.

Viņa paraustīja plecus.

- Tikai iztēlojieties šīs iespējas! - Edisons iekaucās.

Suņa teiktais atbalsojās tālumā. Mēs ieklausījāmies un gaidījām.

Kaut kur strīdējās divi cilvēki.

Kādu mocīja klepus lēkme.

Kāds vilka pa kāpnēm kaut ko smagu.

-Jā, tā bija skaista runa, - Emma nopūtās.

- Tad jau aizmirsti par viņu, - es sacīju un ielūkojos ejās, kas aizvijās prom pa kreisi, pa labi un tieši uz priekšu. - Kurp iesim?

Mēs uz labu laimi izvēlējāmies ceļu un devāmies uz priekšu. Jau pēc desmit soļiem atskanēja kāda balss: - Jūsu vietā es turp nedotos. Tā ir Kanibālu aleja, un tas nebūt nav nekāds jaukais nosaukums.