Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

līdz smalkākajam neironam joprojām centās saprast to, cik savādi nupat bija attīstījušies notikumi. Pagaidām man bija skaidrs viens: šoreiz es jau gandrīz biju pakļāvis tukšpauri. Šķita, ka ar katru sastapšanās reizi piekļūstu tuvāk tā nervu centram. Vārdi plūda pār lūpām vieglāk un manai mēlei saprotamāk, un tukš-pauris izrādīja aizvien mazāku pretestību. Tomēr tas joprojām bija kā tīģeris, kuram man izdevies aplikt suņa kaklasiksnu. Jebkurā brīdī šis radījums varētu mesties virsū un sakost mani vai kādu citu no mums. Taču man nezināmu iemeslu dēļ tas vēl nebija noticis.

Es nospriedu, ka varbūt pēc vēl pāris mēģinājumiem man tiešām izdosies pilnībā pakļaut tukšpauri. Un tad... un tad... Ak kungs, kas tik man nenāk prātā...

Tad mēs kļūtu neapturami.

Es atskatījos uz to, kas bija atlicis no tilta, - tur, kur vēl nupat slējās vesela būve, tagad gaisā cēlās putekļu un koka skaidu vērpetes. Es centos saskatīt zemāk esošajā postažā kādu mēli, bet lūžņu kaudzē nemanīja dzīvību. Tad es mēģināju sajust tukš-paura klātbūtni, bet tukšais un pārmocītais kuņģis nespēja neko ziņot. Un tad dubļu krāsas smoga siena mums aiz muguras sakļāvās un aizsedza postažu.

Brīdī, kad nezvērs bija tik ļoti vajadzīgs, tas bija padarījis sev galu.

Tiklīdz Šārons palaida droseli brīvāk, laivas priekšgals noliecās zemāk, pagriezās pa labi un caur lēni izklīstošo smogu virzījās uz rēgainu ēku rindas pusi. Tās slējās virs ūdensmalas kā garš vienots mūris, kas atgādināja drīzāk nevis apdzīvotu kvartālu, bet gan drūmu, cietokšņa labirinta ārējo robežu ar pavisam nedaudziem ieejas punktiem. Mēs lēnītēm dreifējām gar krastu piestātnes meklējumos. Tieši Emma beidzot tādu pamanīja, lai gan es, tikai stipri piemiedzis acis, sapratu, ka esam atraduši kaut ko vairāk par ēnu spēli.

Būtu gan pārspīlēti šo spraugu nosaukt par ielu; tā bija šķirba starp ēkām, šaura kā naža asmens, plecu platumā un reizes piecdesmit vairāk augstumā, un tās ieeju iezīmēja apsūnojuši, pie krastmalas piestiprināti pakāpieni. Es to pamanīju tikai uz īsu bridi, un tā tūlīt pat nozuda ēnā, kur saules stari neiespīdēja.

- Uz kurieni tā ved? - es jautāju.

- Turp, kur eņģeļiem bail ieklīst, - Šārons atbildēja. - Es gan nebūtu jums izvēlējies šo piestātni, bet šobrīd mūsu izvēle ir ierobežota. Vai esat pārliecināti, ka negribat labāk pamest šo aizu? Vēl nav par vēlu.

- Pavisam pārliecināti, - Emma un Edisons atbildēja vienā balsi.

Es gan labprāt būtu apstrīdējis šādu apgalvojumu, bet vairs nebija iespējams griezties atpakaļ. Dažu pēdējo dienu laikā es biju vadījies pēc vienas devīzes: Izglāb draugus vai arī ej bojā, to mēģinot! Bija pienācis laiks doties uz priekšu.

- Tādā gadījumā, ahoi, kāpiet krastā! - Šārons sausi izmeta, izņēma no sava sēdekļa lādes tauvas striķi, uzmeta to uz pakāpieniem un pievilka laivu pie krasta. - Lūdzu, visi izkāpiet! Uzmanīgi uz pakāpieniem! Pagaidiet, palaidiet mani!

Kā jau cilvēks, kurš to darījis neskaitāmas reizes, Šārons veikli uzkāpa pa slidenajām, šaurajām trepēm. Ticis krastā, viņš pieliecās un pasniedza roku, lai pēc kārtas palīdzētu izkāpt no laivas ari mums. Vispirms augšā tika Emma, tad es padevu augšup nervozo un kustīgo Edisonu un pēc tam, atteicies no Šārona rokas, lepni un spītīgi uzrāpos pa pakāpieniem pats, gandrīz ieveldamies ūdenī.

Tiklīdz visi bijām droši tikuši krastā, Šārons jau rāpās lejā. Laivas motors joprojām darbojās.

- Acumirkli, - Emma viņu uzrunāja. - Uz kurieni tad jūs?

- Prom no šejienes! - Šārons atbildēja un no trepēm ielēca laivā. - Esiet tik laipni un pametiet man to striķi!

- Nekādā gadījumā! Vispirms parādiet mums ceļu! Mums nav ne jausmas, kur atrodamies!

- Es nenodarbojos ar sauszemes ekskursijām. Esmu tikai un vienīgi laivu gids.

Mēs saskatījāmies, nespēdami noticēt dzirdētajam.

- Vismaz norādiet mums virzienu! - es sāku lūgties.

- Vai labāk iedodiet karti, - piebilda Edisons.

- Karti! - Šārons iesaucās, it kā vēl lielāku muļķibu nebūtu dzirdējis. - Velna aizā ir vairāk zagļu ieliņu, slepkavu tuneļu un nelegālu midzeņu nekā jebkur citur visā pasaulē. Šo vietu nav iespējams iezīmēt kartē. Beidziet reiz uzvesties bērnišķīgi un padodiet manu striķi!

- Tikai tad, ja pateiksiet mums ko noderīgu! - Emma atcirta. - Kāda cilvēka vārdu, kam lūgt palīdzību un kas mūs nepārdotu nebūtnēm!

Šārons atbildēja ar smiekliem.

Emma ieņēma izaicinošu pozu. - Tādam ir jābūt.

Šārons paklanījās. - Jūs ar viņu jau runājat! - Tad laivu virs uzkāpa pa pakāpieniem līdz pusei un izrāva striķi Emmai no rokām. - Nu jau diezgan! Visu labu, mazie! Esmu itin pārliecināts, ka mēs vairs netiksimies.

To pateicis, Šārons iekāpa laivā, un viņa kājas uzreiz iegrima līdz potītēm ūdeni. Iespiedzies kā meitene, viņš noliecās paskatīties. Laikam šāviņi, kas netrāpīja mums, bija izurbuši dažus caurumus laivā, un tajā sāka krāties ūdens.

- Re, ko esat panākuši! Mana laiva ir sašauta vienos caurumos!

Emmas acis iedegās. - Ko mēs esam panākuši?