Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mums aiz muguras, rokas sānos iespiedis kā fitnesa treneris, stāvēja Šārons. - Uz vecumu man sirds sāk atmaigt, - viņš piebilda. - Vai ari sāk atmiekšķēties smadzenes.

- Vai tas nozīmē, ka jūs mums palīdzēsiet? - Emma painteresējās.

Sāka līņāt. Šārons pavērās uz debesim un uz īsu bridi mazliet atsedza paslēpto seju. - Es te pazīstu kādu juristu. Vispirms jums jāparaksta līgums par to, cik esat man parādā.

- Labi, labi, - Emma samierinājās. - Bet jūs taču mums palīdzēsiet?

- Pēc tam man jānokārto laivas remonts.

- Un tad?

- Jā, tad es jums palīdzēšu. Lai gan nevaru apsolīt nekādu rezultātu un jau pašā sākumā gribu pavēstīt, ka jūs esat muļķi.

Ņemot vērā, ko Šārons bija licis mums piedzīvot, mēs nespējām tā pa īstam viņam pateikties.

- Tagad neatkāpieties no manis ne soli un līdz pēdējam burtam izpildiet visu, ko likšu! Šodien jau esat nogalinājuši divus plēsoņas, un pārējie metīsies jums pakaļ, pieminiet manus vārdus!

Mēs uzreiz piekritām.

-Ja viņi jūs noķers, jūs mani nepazīstat. Pat neesat satikuši.

Mēs kā ķīniešu lellītes apstiprinoši mājām ar galvu.

- Un, lai ko jūs darītu, ne reizi, nekādā gadījumā nepieskarieties ambrozijai, pat tās pilienam ne, vai ari - kā es te stāvu -nemūžam netiksiet no šejienes prom.

- Es nezinu, kas tā tāda, - es pavēstīju un, spriežot pēc Emmas un Edisona sejas izteiksmes, nopratu, ka ari viņiem nav ne jausmas.

- Gan uzzināsi, - Šārons draudīgi norūca, pagriezās un līdz ar apmetņa vēzienu nozuda smogā.

Mūsdienu lopkautuvē govs pirms noslaktē-šanas iziet caur līkumotu labirintu. Krasie _ pagriezieni un nepārskatāmie stūri ļauj

dzīvniekam redzēt uz priekšu tikai pavisam nelielā attālumā, tāpēc tas līdz pat pēdējiem soļiem nenojauš, kurp ceļš to atvedis, līdz labirinta eja piepeši sašaurinās un metāla sakas cieši sakļaujas ap kaklu. Kad mūsu trijotne aizsteidzās pakaļ Šāro-nam dziļāk Velna aizā, es skaidri zināju, kas mūs sagaida, ja ari nebiju drošs, tieši kad un kā. Soli pa solim, pagriezienu aiz pagrieziena mēs līdām dziļāk tik ciešā mezglā, ka nebūt nebiju pārliecināts, vai izdosies to atšķetināt.

Smakojošais gaiss nekustējās, un vienīgā izeja vidēja augstu virs galvas nelīdzenas debesu strīpas izskatā. Izliektās un ieslīpās sienas atradās tik tuvu viena otrai, ka dažviet nācās pārvietoties sāniski, un visciešākajās vietās iepriekšējo gājēju drānas bija atstājušas melnas pēdas. Tur neredzēja nekā dabiska, nekā zaļa, vispār nekā dzīva, ja neņem vērā uz visām pusēm skraidošus kukaiņus un graustu iemītniekus, kuri asinīm pielijušām acīm lūrēja pa durvju spraugu vai caur bruģi ierīkotiem režģiem. Ja pa priekšu neietu mūsu garais, melnajā apmetni tītais pavadonis, tie, visticamāk, būtu mums uzbrukuši. Mēs dzinām pēdas pašai Nāvei un līdām iekšā Elles dziļākajā bedrē.

Pagrieziens sekoja pagriezienam. Katra nākamā eja nemaz neatšķīrās no iepriekšējās. Nekur nemanīja ne ceļa zīmes, ne uzrakstus. Šārons virzījās uz priekšu, vai nu paklausot izcilai atmiņai, vai ari tikai uz labu laimi, cenšoties aizbēgt no grāvja pirātiem, ja tie mums joprojām sekotu.

- Vai jūs tiešām zināt, kurp mēs ejam? - Emma pajautāja.

- Skaidrs, ka zinu! - Šārons norūca un neatskatījies strauji nozuda ap stūri. Tad viņš apstājās, pagriezās atpakaļ un, stipri pieliecies, iegāja pa durvīm, kuras līdz pusei bija iegrimušas zem ielas līmeņa. Aiz tām atradās drēgns, tikai pēdas piecas augsts pagrabs, kuru izgaismoja pavisam niecīga dzeltenpelēka gaisma. Pieliekuši galvas, mēs skrējām uz priekšu pa pazemes gaiteni, kur zemē mētājās dzīvnieku kauli un griesti strīķējās gar galvu. Traucāmies garām tam, ko es centos neredzēt: kādai kaktā pakritušai figūrai, ļaudīm, kuri miegā trīcēja uz nožēlojamiem salmu maisiem, skrandainam zēnam, kurš gulēja zemē ar ubaga tarbu ap roku. Gaiteņa galā atradās plašāka telpa, un dažu aizķepušo logu gaismā es tur ieraudzīju divas nožēlojama paskata sievas, kuras mazgāja drēbes smirdīgajos grāvja ūdeņos.

Pēc tam mēs kāpām dažus pakāpienus uz augšu un, paldies Dievam, izgājām laukā - vairākām ēkām kopīgā mūriem apjoztā iekšpagalmā. Kādā citā realitātē tajā, iespējams, zaļotu zāle vai slietos kopīgā veranda, bet mēs atradāmies Velna aizā, un šajā mitrajā iekšpagalmā bija ierīkota cūkkūts. Pa logu izgāzto atkritumu spaiņu uz sienām atstātās pēdas tagad apsaimniekoja mušu mākoņi, un pašā centrā dubļos bija uzsliets šķībs koka aploks, kurā stāvēja izdēdējis zēns un pieskatīja vēl kārnāku cūku - vienu pašu. Kāda sieviete sēdēja pie dubļu ķieģeļu sienas, smēķēja un lasīja avīzi, bet viņai aiz muguras stāvēja jauna meitene un ķeksēja viņai ārā no matiem utis. Kad mēs barā pasteidzāmies garām, sieviete un meitene mūs nemaz nepamanīja, bet puika pavērsa pret mums mēslu dakšu zarus. Sapratis, ka viņa cūka mūs neinteresē, tas pārguris notupās zemē.