Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Kādu bridi mēs stāvējām, nenovēršot acis no svešinieka, un viņš pāri baltajam klajumam raudzījās uz mums. Tad vīrietis metās skriet uz mūsu pusi. Mūs šķīra gandrīz simt metri, dziļš sniegs un nelīdzenas ledus plaisas. Grūti noprast, vai viņš gribēja mums nodarīt kaut ko ļaunu, bet mēs atradāmies tur, kur mums nebija jābūt, un šķita, ka visprātīgāk būtu doties prom. Šādu lēmumu skaļi pastiprināja kauciens, kādu līdz šim biju dzirdējis tikai vienreiz - čigānu apmetnē.

Lācis.

Ātrs skatiens pār plecu apstiprināja manas aizdomas: no kādas plaisas šurp joņoja milzīgs, melns lācis un tuvojās vīrietim. Viņi abi grasījās mums uzbrukt, turklāt lācis veica ceļu daudz ātrāk nekā cilvēks.

- LĀCIS! - es gluži lieki nokliedzos.

Es mēģināju skriet, bet sastingušās kājas atteicās klausīt. Emma, it kā nejūtot salu, saķēra mani aiz rokas un vilka uz priekšu. Mēs iemukām atpakaļ alā, izsteberējām cauri istabai un laukā pa durvīm, ap kurām pusēnā grimstošo gaiteni jau pildīja sniega kupenas. Es aizrāvu durvis aiz mums ciet, it kā tās varētu apturēt lāci, un mēs steidzāmies atpakaļ pa garo gaiteni, tad lejā pa kāpnēm un iekšā Bentema slēgtajā muzejā, lai paslēptos starp baltā sniega segām klātajiem rēgiem.

Mēs noslēpāmies starp sienu un milzīgu, putekļiem klātu veidojumu telpas dziļākajā stūri, tad ielīdām tik šaurā spraugā, ka nevarējām pagriezt galvu, lai redzētu viens otru, un aukstums, no kura tā bijām bēguši, tagad pārņēma mūsu kaulus. Klusi drebinādamies, stāvējām kā stāvi manekeni, un no drēbēm kūstošais sniegs peļķēs krājās pie kājām. Emma saņēma manu labo roku savā kreisajā - tas ari bija viss siltums, ko varējām viens otram dot. Pamazām starp mums veidojās sapratne, kādu nav iespējams izteikt vārdos, - tā bija īpaša žestu un skatienu, pieskārienu un aizvien kaislīgāku skūpstu valoda, kas ik mirkli kļuva bagātāka, spēcīgāka un sarežģītāka. Tā bija aizraujoša un ļoti būtiska izjūta, un tādos mirkļos kā šis tā lāva nedaudz mazāk just aukstumu un bailes.

Kad pēc dažām minūtēm neviens lācis tā ari neparādījās, lai mūs apritu, uzdrošinājāmies čukstus bilst kādu vārdu.

- Vai mēs tikko atradāmies cilpā? - es vaicāju. - Vai tā bija cilpa cilpā?

- Es nezinu, kas tas bija, - Emma atbildēja.

- Sibīrija, lā bija rakstīts uz durvīm.

-Ja tā bija Sibīrija, tad istaba, kurā tā atrodas, ir tāds kā portāls, nevis cilpa. Bet portāli, protams, neeksistē.

- Protams, - es piekritu, lai gan nemaz nebūtu tik dīvaini ticēt, ka pasaulē, kurā pastāv laika cilpas, eksistē ari portāli.

- Ja nu tā bija tikai ļoti sena cilpa? - es ieminējos. - Piemēram, no leduslaikmeta, desmit vai piecpadsmit tūkstošus gadu veca? Varbūt tolaik Velna aiza izskatījās tieši tā.

- Diez vai mēdz būt tik aizvēsturiskas cilpas, - Emma nočukstēja.

Man klabēja zobi. - Man nepāriet drebuļi, - es teicu.

Emma piespiedās man pie sāna un ar silto roku saberzēja muguru.

- Ja es varētu izveidot portālu ar izeju uz jebkuru vietu, -es sariju, - Sibīrija neatrastos manas izvēles saraksta augšgalā.

- Uz kurieni tu tādā gadījumā dotos?

- Hm, varbūt uz Havaju salām... Lai gan pieļauju, ka tur ir garlaicīgi. Kurš gan neizvēlētos Havaju salas!

-Es.

- Kur tu gribētu nonākt?

- Tur, no kurienes esi tu, - Emma atbildēja. - Floridā.

- Jēziņ, kāpēc tu gribētu nokļūt tieši tur?

- Domāju, ka man būtu interesanti redzēt vietu, kur tu uzaugi.

- Cik mīļi. Tur gan nekā īpaša nav. Florida nudien ir mierīga vieta.

Emma uzlika galvu man uz pleca un uzpūta uz manas rokas siltu elpu. - Izklausās pēc paradīzes.

- Tev sniegs saķēries matos, - es teicu, bet pārslas izkusa, tiklīdz es mēģināju tās notraust zemē. Es nopurināju auksto ūdeni uz grīdas un tajā brīdī pamanīju mūsu pēdas. Mēs bijām atstājuši uz grīdas kūstošā sniega svītru, kas droši vien aizveda uz mūsu slēptuvi.

- Mēs nu gan esam stulbeņi! - Es norādīju uz pēdām. - Vajadzēja atstāt kurpes ārpusē.

- Viss kārtībā, - Emma mani mierināja. - Ja viņi līdz šim nav sadzinuši mums pēdas, varbūt...

No istabas pretējā stūra atskanēja skaļi, metāliski soļi, ko pavadīja liela dzīvnieka elsošana.

- Atpakaļ pie loga - cik ātri vien vari! - Emma nošņāca, un mēs izlīdām no slēptuves.

Es mēģināju skriet, bet paslīdēju peļķē. Pieķēros pie pirmā priekšmeta, kas trāpījās pa rokai, un tas izrādījās pār lielo eksponātu pārklātais palags, aiz kura nupat bijām slēpušies. Pārklājs noslīdēja nost ar skaļu šššššvīks!, kas atbalsojās telpā. Skatienam pavērās kārtējā virina; krītot pārklājs parāva mani līdzi, un es piezemējos peļķē uz saņurcītas auduma kaudzes.

Paskatījies augšup, vispirms ieraudzīju meiteni, taču nevis Emmu, kura stāvēja man līdzās, bet gan citu seju, kas atradās vitrīnā manai draudzenei aiz muguras. Aiz stikla redzamajai būtnei bija nevainojama eņģeļa seja, matos iesieta lente un rišām rotāta kleita. Viņa ar stiklainu skatienu vērās vienā punktā, neko neredzot, - tāds cilvēka izbāznis.

Es pārbijos. Emma pagriezās, lai paskatītos, kas mani tā nobiedējis, un tad sabijās arī viņa.

Draudzene uzrāva mani kājās, un mēs skriešus metāmies prom.