Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Līdz šim neviens vēl nebija mēģinājis mani nogalināt ar kailām rokām. Tā bija jauna pieredze, pavisam citāda nekā bēgšana no tukšpauriem, kad es skrēju, instinkta dzīts. Ari jūtot, kā uz tevi šauj, pārņem citāda sajūta, jo lodes nogalina ātri un bezpersoniski. Savukārt, lai kādu nožmiegtu ar rokām, ir jāpastrādā. Šajā gadījumā nepieciešams naids. Cik savādi un sāpīgi apzināties, ka šāds naids ir veltīts man! Ka īpatņi, kuri pat nezina manu vārdu, kolektīva neprāta brīdī ienīst mani tik ļoti, ka cenšas izdzēst manu dzīvību pašu rokām. Tas lika man kaunēties - it kā neizprotamā veidā man būtu atņemta cilvēcība -, lai gan īsti nespēju aptvert, par ko. Ar to man nāksies samierināties, ja kādreiz pienāks diena, kad pietiks laika domām par kaut ko tādu.

Es atgriezu krānu, lai noskalotu seju. Caurules nodrebēja un iekaucās, tomēr pēc pamatīga orķestrāla priekšnesuma krāns izklepoja vien brūngana ūdens malku. Pat ja tas Bentems bija bagāts, nekāda greznība nespētu pasargāt viņu no patiesības, ka viņš mitinās ellīgā vietā.

Nez kā viņš šeit nonāca?

Vēl lielāku interesi radīja jautājums, kas šim kungam ir zināms vai, konkrētāk, ko viņš zina par manu vectēvu? Protams, tieši par viņu Šārons runāja, sacīdams, ka viņam bija jāpamana vecs virs, kurš prastu sarunāties ar tukšpauriem. Varbūt vecaistēvs satika Bentemu kara laikā pēc tam, kad jau bija pametis mis Peregrines māju, bet pirms aizbraukšanas uz Ameriku? Par šo būtisko savas dzīves posmu vectēvs runāja reti un nemēdza ieslīgt detaļās. Lai cik daudz es pēdējo mēnešu laikā būtu uzzinājis par vectēvu, daudzējādā ziņā viņš joprojām man palika noslēpumains. Skumju mākts nospriedu: kopš opīša vairs nav, visticamāk, tā ari paliks.

Es uzvilku Bentema dotās drēbes: zilu privātskolas audzēkņa kreklu, pelēku vilnas svīteri un vienkāršas, melnas bikses. Viss ideāli derēja, it kā šejienieši būtu zinājuši par manu ierašanos. Kad āvu kājās brūnas šņorējamas ādas kurpes, Emma pieklaudzināja pie durvīm.

- Kā tev tur iekšā klājas?

Es atvēru durvis, un mani apžilbināja kaut kas liels un dzeltens. Milzīgajā kanārijputniņa krāsas dzeltenajā kleitā ar kuplām piedurknēm un apakšmalu, kas pinās starp kājām, Emma izskatījās nožēlojami.

Viņa nopūtās. - Tici man, šis bija mazākais no drēbnieku radītajiem ļaunumiem.

- Tu izskaties pēc milzīga putna, - es sacīju un izgāju no vannasistabas pie draudzenes. - Savukārt es ar to svīteri izskatos pēc TV šova vadītāja Rodžersa kunga. Tas Bentems ir viens nežēlīgs cilvēks.

Emma nereaģēja ne uz vienu, ne otru līdzību. Ignorējot mani, viņa piegāja pie loga un pavērās laukā.

-Jā, derēs.

- Kas derēs?

- ŠI dzega. Tā ir varen liela, un tur ir daudz, kur pieķerties. Drošāk nekā atrakciju parka klinšu siena.

- Kāda gan mums daļa gar dzegas drošumu? - es jautāju un ari piegāju pie loga.

- Tāda, ka Šārons novēro priekšnamu, un skaidrs, ka caur to mēs nevaram bēgt.

Dažbrīd šķita, ka Emma domās ieslīgst mūsu sarunā, mani pašu uz to nepaaicinot, un pēc tam jūtas neapmierināta, ka es apjūku, kad viņa galu galā kaut ko pasaka skaļi. Meitenes smadzenes funkcionēja tik ātri, ka laiku pa laikam tās apsteidza pašas sevi.

- Mēs nekur nevaram bēgt, - es sacīju. - Mums jāsatiek Bentems.

- Tā arī darīsim, tikai lai mani pakar, ja nākamo stundu es aizvadīšu šajā istabā, lauzot rokas. Svētais Bentema kungs ir Velna aizā dzīvojošs trimdinieks, un tas nozīmē, ka, visticamāk, viņa nekrietnā pagātne bijusi bīstama un nožēlojama. Es gribu mazliet apskatīt viņa māju un noskaidrot, ko tur ieraudzīsim. Mēs atgriezīsimies, vēl pirms kāds pamanīs, ka esam nozuduši. Goda vārds!

- Nu, lai notiek, dosimies slepenā operācijā. Tādam mērķim mēs esam ideāli ģērbušies.

- Ļoti smieklīgi.

Man kājās bija kurpes ar cietām zolēm, un katrs solis atbalsojās kā āmura sitiens. Emmas kleita bija košāka pat par dzelteno bīstamības ceļa zīmi, turklāt es tikai pavisam nesen biju tiktāl atguvis spēkus, lai pats nostātos uz kājām. Un tomēr es piekritu. Šādos jautājumos manai draudzenei bieži vien izrādījās taisnība, un tobrīd es biju atkarīgs no viņas intuīcijas.

- Ja kāds mūs pamanīs, neko darīt, - Emma sacīja. - Ir skaidrs, ka tas vīrs ir gaidījis veselu mūžību, lai tevi satiktu. Par nelielu ekskursiju viņš mūs vairs nepadzīs.

Emma pavēra logu un uzrāpās uz dzegas. Es piesardzīgi pabāzu laukā galvu. Mēs atradāmies otrajā stāvā kādā tukšā ielā Velna aizas labajā rajonā. Es pamanīju malkas grēdu - aiz tās

mēs bijām slēpušies, kad Šārons iznāca no šķietami pamestā veikala. Tieši zem mums atradās Mandija, Daisona un Straipa advokātu birojs. Šāda firma, protams, neeksistēja. Tā bija tikai viltus izkārtne, kas slēpa ieeju Bentema mājā.

Emma pasniedza man roku. - Zinu, ka tu neesi sajūsmā par augstumu, bet es neļaušu tev nokrist.