Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Pēc purināšanas virs verdošas upes tukšpaura tvērienā šāds kritiens vairs nešķita tik biedējošs. Emmai bija taisnība: dzega izrādījās plata, un pie dekoratīvajiem rotājumiem un groteska-jām sejām, kas šur tur izvirzījās no ēkas fasādes, varēja veiksmīgi pieķerties. Es izrāpos laukā, pieķēros un trīcošām kājām sekoju draudzenei.

Dzega turpinājās aiz mājas stūra, un mēs bijām gandrīz droši, ka virzāmies uz priekšu paralēli priekšnamam un Šārons mūs nevar redzēt. Mēs mēģinājām atvērt kādu logu.

Tas izrādījās aizslēgts. Tad virzījāmies tālāk un mēģinājām attaisīt nākamo, bet arī tas bija aizslēgts, tāpat trešais, ceturtais un piektais.

- Drīz būsim sasnieguši mājas otru galu, - es teicu. - Ja nu mums neizdosies attaisīt nevienu logu?

- Nākamo izdosies, - Emma atbildēja.

- Kā tu zini?

- Esmu gaišreģe. - Līdz ar šiem vārdiem viņa iespēra pa logu, un saplēstā stikla lauskas ielidoja telpā vai notinkšķēja, atsitoties pret mūri.

- Nē, tu esi huligāne.

Emma novaikstljās un ar plaukstu izsita no rāmja pēdējās rūts atliekas.

Pa caurumu meitene ielīda istabā. Es mazliet negribīgi viņai sekoju tumšajā un bīstamajā telpā. Pagāja kāds bridis, līdz acis pierada pie tumsas. Nīkulīgā gaisma ieplūda istabā tikai pa caurumu mūsu nupat saplēstajās žalūzijās, un tā ļāva mums saskatīt īstu mantu vācēja paradīzi. Koka redeļu grozi un kastes nedrošās kaudzēs slējās līdz pat griestiem, un starp tām palika tikai šaura sprauga, pa kuru pārvietoties.

- Man rodas aizdomas, ka Bentemam nepatīk neko mest ārā, - Emma piezīmēja.

Es atbildēju ar strauju trīskāršu šķavu zalvi. Gaisā biezēja putekļi. Emma novēlēja man veselību, iededza plaukstā liesmiņu un apgaismoja tuvāko kasti. Uz tās vīdēja etiķete: Rm. AM-157.

- Kā tu domā - kas tajās glabājas? - es jautāju.

- Lai to noskaidrotu, būs vajadzīgs lauznis, - Emma attrauca. - Izskatās diezgan stabila.

- Man likās, ka tu esi gaišreģe.

Emma parādīja mēli.

Tā kā laužņa mums nebija, turpinājām apskatīt telpu. Tiklīdz attālinājāmies no loga un pa to ieplūstošās nīkulīgās gaismiņas, Emmas liesma palielinājās. Pa šauro eju starp kastēm nonācām līdz durvju arkai un citai istabai, kas izrādījās tikpat tumša un gandrīz tikpat piekrauta. Tomēr tur glabājās nevis kastes, bet gan milzīgas, ar baltiem putekļu pārklājiem apsegtas mēbeles. Emma jau grasījās vienu pārklāju noraut nost, bet es laikus satvēru viņas roku.

- Kas tev lēcies? - draudzene izklausījās sarūgtināta.

- Zem tā var atrasties kaut kas briesmīgs.

- Jā, tieši tā, - viņa teica un norāva pārsegu, saceļot gaisā putekļu mākoni.

Kad putekļi nosēdās, mēs ieraudzījām paši savu neskaidro atspulgu stikla skapī, kādus mēdz izmantot muzejos. Vitrīna bija augstumā līdz viduklim un kādas četras pēdas plata. Tajā glabājās rūpīgi sakārtoti priekšmeti ar klāt pieliktām zīmītēm: no kokosrieksta čaumalas izgrebts trauks, no vaļa muguras skriemeļa izgatavota ķemme, neliels akmens cirvis un vēl daži eksponāti, kuru pielietojums nebija uzreiz nosakāms. Pie stikla piestiprinātais uzraksts vēstīja: īpatņu mājsaimniecības priekšmeti noEsprito Santo salas Jaunajā Hibrīdu salu arhipelāgā Klusā okeāna dienvidu daļā, iegūti 1750. gadā.

- Ak vai! - Emma nočukstēja.

- Savādi, - es atbildēju.

Emma nolika pārklāju vietā, lai gan īsti nebija jēgas slēpt mūsu viesošanās pēdas, jo saplēsto logu salabot nevarējām. Tā mēs virzījāmies pa telpu uz priekšu un uz labu laimi atsedzām vairākus priekšmetus. Tie bija dažnedažādi muzeja eksponāti,

starp kuriem it kā nepastāvēja nekāda saistība, ja nu vien tāda, ka savulaik šīs lietas bija piederējušas īpatņiem. Vienā skapī atradās spilgti zīda apģērbi, ko īpatņi bija valkājuši Tālajos Austrumos ap 1800. gadu. Citā vitrīnā mēs ieraudzījām kaut ko, kas pirmajā brīdī izskatījās pēc koka stumbru šķērsgriezumiem, bet, rūpīgāk apskatot, izrādījās no naglaina koka plāksnes izgatavotas durvis ar dzelzs eņģēm un rokturi. Blakus atradās uzraksts: Ieeja īpatņu mājā no plašajām Hibernijas ārēm, 1530. gads.

- Oho! - Emma pieliecās, lai apskatītu tuvāk. - Es pat nenojautu, ka mūsu šajā pasaulē ir tik daudz.

- Vai arī bija tik daudz, - es precizēju. - Nez vai viņi vairs ir dzīvi...

Beidzamo mēs aplūkojām kolekciju ar nosaukumu Hetu īpatņu ieroči no Kaimaklas pazemes pilsētas, laiks nezināms. Pārsteidzošā kārtā skapī mēs ieraudzījām tikai beigtas vaboles un tauriņus.

Emma pavērsa liesmu tā, lai ielūkotos man acīs. - Laikam esam noskaidrojuši, ka Bentems ir vēstures maniaks. Esi gatavs iet tālāk?

Mēs izskrējām cauri vēl divām ar putekļiem klātām vitrīnām piebāztām telpām un nonācām pie vienkāršām kāpnēm, pa kurām uzkāpām uz nākamo stāvu. No kāpņu telpas pavērās durvis uz garu un greznu, tepiķiem klātu gaiteni. Tas izskatījās nebeidzams - vienādā attālumā izvietotās durvis un tapešu raksta atkārtošanās radīja reibinošu bezgalības ilūziju.