Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mēs devāmies uz priekšu un ielūkojāmies blakustelpās. Tās bija identiski mēbelētas, identiski iekārtotas un aplīmētas ar identiskām tapetēm. Katrā istabā atradās gulta, naktsgaldiņš un skapis - tieši tāpat kā telpā, kurā es biju atguvies. Sarkano magoņu raksts vijās pa tapetēm un hipnotizējošās cilpās turpinājās uz tepiķa. Šķita, ka šo istabu pamazām pārņem daba. Faktiski istabas nebūtu nekādi atšķiramas, ja ne mazās misiņa plāksnītes ar katras telpas nosaukumu pie durvīm. Tie visi bija eksotiski: Alpu istaba, Gobi istaba, Amazones istaba...

No gaiteņa durvis veda uz kādām piecdesmit telpām, un mēs bijām tikuši vien līdz pusei, kad jau pielikām soli, jo bija skaidrs,

ka šeit neko jaunu vairs nevaram atklāt. Tad pēkšņi sajutām tik stindzinošu gaisa plūsmu, ka sāka smelgt āda.

- Brrr. - Es sarāvos čokurā. - No kurienes tas pūš?

- Vai tikai kāds nebūs atstājis vaļā logu, - Emma noteica.

- Bet ārā nav auksts, - es iebildu, un viņa paraustīja plecus.

Mēs gājām pa vestibilu uz priekšu, un, jo tālāk tikām, jo aukstāks kļuva. Galu galā mēs nogriezāmies ap stūri un nonācām tajā gaiteņa daļā, kur pie griestiem karājās lāstekas un tepiķus klāja sarma. Šķita, ka sals nāk no vienas konkrētas istabas. Mēs nostājāmies pie tās un vērojām, kā spraugā zem durvīm krājas sniegpārslas.

- Cik dīvaini! - Es nodrebinājos.

- Neparasti, šaubu nav, - Emma man piekrita, - pat pēc maniem ieskatiem.

Es spēru soli uz priekšu, un zem kājām nogurkstēja sniegs. Izpētījis pie durvīm piestiprināto plāksnīti, es izlasīju: Sibīrijas istaba.

Es paraudzījos uz Emmu. Viņa vērās manī.

- Varbūt tur tikai darbojas īpaši spēcīgs gaisa kondicionētājs, - Emma ieminējās.

- Taisīsim vaļā un noskaidrosim, - es ierosināju un nospiedu durvju rokturi, bet tās nevērās. - Aizslēgts.

Emma pielika pie roktura savu plaukstu un vairākas sekundes nelaida vaļā. Izkusušais ledus sāka pilēt uz grīdas.

- Nevis aizslēgts, bet aizsalis.

Viņa nospieda rokturi un pagrūda durvis uz priekšu, bet tās pavērās tikai šaurā spraudziņā. Mēs pielikām plecus pie durvīm un uz trīs pagrūdām. Durvis atsprāga vaļā, un sejā iebrāzās arktiska gaisa pūsma. Sniegpārslas lidoja visur - ari mums acīs un gaitenī aiz muguras.

Pieseguši sejas, ielūkojāmies istabā. Tā bija mēbelēta tāpat kā citas telpas - ar gultu, drēbju skapi un naktsgaldiņu -, bet zem dziļajām sniega kupenām slēpās neskaidri, balti pauguri.

- Kas tie tādi? - es skaļi iesaucos, lai pārkliegtu kaucošo vēju. - Vēl viena cilpa?

- Nevar būt! - arī Emma kliedza. - Mēs jau vienā esam!

Pieliekušies pret vēju, mēs iegājām telpā, lai apskatītu to tuvāk. Agrāk man šķita, ka sniegs un ledus nāk no atvērtā loga, bet, tiklīdz brāzma pierima, kļuva skaidrs, ka istabā logu nemaz nav un trūkst ari pretējās sienas. Abās pusēs esošās sienas un griestus virs galvas klāja ledus, iespējams, kaut kur zem kājām atradās ari tepiķis, bet tur, kur būtu jābūt ceturtajai sienai, pavērās skats uz apledojušu alu un uz ainavu aiz tās - bezgalīgiem balta sniega un melnu klinšu plašumiem.

Cik varēju spriest, tuvāk Sibīrijai nemaz nebūtu iespējams nonākt.

Cauri istabai prom neskartajā ainavā tiecās nošķūrēta taciņa vienas lāpstas platumā. Mēs šļūcām pa taku laukā no istabas un ielīdām alā, nepārstājot apbrīnot visu apkārt redzamo. Kā baltu koku mežs no grīdas augšup cēlās un no griestiem nokarājās milzīgi ledus pīķi.

Emmu bija grūti pārsteigt - viņa bija jau gandrīz simt gadus veca un visu mūžu redzējusi daudz ko īpatnu, tomēr šķita, ka šī vieta izraisa viņā patiesu apbrīnu.

- Cik pārsteidzoši! - meitene iesaucās, pieliecās un sagrāba saujā sniegu. Viņa smiedamās meta ar piku man. - Vai tas nav pārsteidzoši?

- Ir gan, - es izspiedu caur klabošajiem zobiem, - tikai kāpēc tas viss atrodas šeit?

Izlavierējuši cauri milzīgajām lāstekām, mēs nonācām klajumā. Atskatījies es istabu mums aiz muguras vairs neredzēju -to pilnībā aizsedza alas sienas.

Emma steidzās uz priekšu, tad pagriezās atpakaļ un satraukti uzsauca: - Nāc šurp!

Es aizbridu pa aizvien dziļāko sniegu līdz draudzenei. Tur pavērās dīvains skats. Mūsu priekšā pletās balts, līdzens lauks. Tam blakus zeme aizvijās dziļās, līkumotās krokās, kas atgādināja plaisas šļūdoni.

- Mēs šeit neesam vieni, - Emma teica un norādīja uz kādu, ko vēl nebiju pamanījis. Plaisas malā stāvēja kāds vīrietis un raudzījās tai pāri.

- Ko viņš tur dara? - Mans jautājums izskanēja vairāk vai mazāk retoriski.

- Šķiet, uz kaut ko skatās.

Mēs vērojām, kā svešinieks lēnītēm pastaigājas gar plaisas malu, nepārstādams raudzīties lejup. Pēc brīža es sapratu, ka esmu ārkārtīgi pārsalis un vairs nejūtu seju. Gaisā pacēlās sniega vērpete un aizsedza skatienu.

Kad pēc brīža sniegs norima, vīrietis lūkojās tieši uz mums.

Emma sastinga. - Ko nu?

- Kā tev šķiet, vai viņš mūs redz?

Emma pavērās uz savu spilgti dzelteno kleitu. - Jā.