Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mēs ar Emmu pa to laiku bijām apsēdušies zemē ar sakrustotām kājām un, paliekušies uz priekšu, kāri tvērām katru Ben-tema vārdu. Vecais vīrs nemierīgi vērās gaisā virs mums.

- Viņš bija apēdis pietiekami daudz īpatņu, lai piepildītu savu tukšpaura dvēseli un pārvērstos par manam brālim līdzīgu radījumu, tomēr ne līdz galam. Pavisam pagaisusi bija arī tā niecīgā cilvēcības daļa, kas ilgo gadu laikā bija viņā saglabājusies, - tā bija izzudusi līdz ar acu krāsu. Nebūtne līdzinās kādreizējam īpatnim tikpat lielā mērā kā vairākkārt kopēta lapa oriģinālam. Ir zudusi krāsa un visas detaļas...

- Un kā ar atmiņu? - es pavaicāju.

- To Džeks bija saglabājis. Diemžēl, jo pretējā gadījumā viņš varbūt būtu aizmirsis visu par Abatonu un Dvēseļu krātuvi. Jā, ari to, ko biju viņam nodalījis.

- Kā viņš uzzināja, ka tas bijāt jūs? - Emma jautāja.

- Norakstīsim to uz brāļu intuīciju. Kādu dienu, kad Džekam nebija nekā labāka, ko darīt, viņš mani spīdzināja, līdz es pats atzinos. - Bentems pamāja uz savām kājām. - Tā arī neesmu līdz galam atlabis, kā redzat.

- Tomēr viņš jūs nenogalināja, - es piebildu.

- Nebūtnes ir pragmatiski radījumi, un atriebība nav necik spēcīga motivācija, - vecais kungs paskaidroja. - Ar domu par Abatonas atrašanu Džeks bija apsēsts vēl vairāk nekā jebkad, bet viņš to nevarētu paveikt bez mana aparāta un manis kā šīs tehnikas vadītāja. Es kļuvu par Kola ieslodzīto un vergu, savukārt Velna aiza pārvērtās par neliela, bet ietekmīga nebūtņu kontingenta štābu, kur tie kala plānus par Dvēseļu krātuves uzlaušanu. Droši vien nu jums jau ir skaidrs, ka tieši tāds ir viņu galīgais mērķis.

- Es domāju, ka viņi vēlas pavērst atpakaļ reakciju, kuras rezultātā pārtapa tukšpauros, un kļūt vēl lielāki un labāki, - es teicu. - “Šoreiz viss jāizdara pareizi,” - es piebildu, ar pirkstiem gaisā uzvelkot iztēlotas pēdiņas.

Bentems sarauca pieri. - Kur jūs kaut ko tādu dzirdējāt?

- Nebūtne mums to pateica mirkli pirms nāves, - Emma skaidroja. - Tieši tādēļ tiem esot vajadzīgas imbrīnes - lai padarītu šo reakciju vēl varenāku.

- Galīgas muļķības! - Bentems iebilda. - Tā varētu būt tikai tāda pasaciņa, lai jūs maldinātu. Lai gan pieļauju, ka tas, kurš to teica, saviem vārdiem arī ticēja. Par Abatonas meklējumiem zināja tikai Džekam pietuvinātie.

-Ja imbrīnes viņiem nav vajadzīgas reakcijas dēļ, kāpēc viņi tā nopūlas ar to nolaupīšanu? - es gribēju saprast.

- Tāpēc, ka Abatonas cilpa nav vienkārši zaudēta, - mūsu namatēvs atbildēja. - Kā vēsta leģenda, pirms zaudēšanas tā tika arī aizslēgtā, un to izdarīja imbrīnes. Precīzāk sakot, divpadsmit imbrīnes, kuras sanāca kopā no divpadsmit tāliem īpatņu pasaules nostūriem. Lai no jauna atslēgtu Abatonu, ja izdosies to atrast, ir nepieciešamas divpadsmit šīs pašas imbrīnes vai viņu pēcteces. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka mans brālis ir nolaupījis tieši divpadsmit imbrīnes, kurām viņš tik ilgus gadus dzina pēdas.

- Es to zināju, - es sacīju. - Tur bija jābūt kaut kam vairāk par tās reakcijas rekonstrukciju, kuras rezultātā viņi pārvērtās tukšpauros.

- Tad jau viņš ir to atradis, - Emma atskārta. - Kols tā neriskētu un nenolaupītu imbrīnes, ja nezinātu, kur Abatona atrodas.

- Man šķita, ka jūs to nosaucāt par leģendu, - es nesapratu. - Bet tagad jūs par to runājat kā par reālu vietu. Kā tad īsti ir?

- Imbrīņu padomes oficiālā nostāja vēsta, ka Dvēseļu krātuve ir tikai fantāzijas auglis, - Bentems attrauca.

- Man vienalga, ko saka padome! - Emma iesaucās. - Ko sakātjūs?

- Mans viedoklis ir tikai manējais, - vecais vīrs izvairīgi norūca. - Tomēr, ja krātuve reāli pastāv un Džekam izdosies to atrast un atvērt, viņš tik un tā nespēs nozagt dvēseles. Viņš to nezina, bet ir nepieciešams kaut kas vēl - trešā atslēga.

- Un kāda tā būtu? - es jautāju.

- Neviens nevar paņemt dvēseļu krūkas. Gandrīz visiem tās paliek neredzamas un nesataustāmas. Pat imbrīnes nespēj tām pieskarties. Runā, ka tikai īpaši lietpratēji, kurus dēvē par dvēseļu pārziņiem, prot tās saskatīt un ar tām rīkoties, bet jau tūkstoš gadu šajā pasaulē nav nācis neviens pārzinis. Ja šī krātuve pastāv, Džeks tajā ieraudzīs tikai tukšus plauktus.

- Kāds atvieglojums! - es atzinu.

- Jā un nē, - Emma iebilda. - Ko viņš iesāks, kad sapratīs, ka imbrines, kuras viņš tik ilgi medījis, viņam neko labu nevar dot? Viņš kļūs traks no dusmām!

- Par to es uztraucos visvairāk, - Bentems piekrita. - Dže-kam ir neciešams raksturs, un, ja viņa tik ilgi lolotais sapnis izgaisīs...

Es mēģināju iztēloties, ko tas nozīmē, un centos stādīties priekšā spīdzināšanu, uz kādu Kolam līdzīgie ir spējīgi, bet prāts nepieņēma tādas domas. Šķita, ka šīs šausmas ir uztvērusi arī Emma, jo viņas nākamie vārdi izskanēja asi, kā uzlādēti ar niknumu.

- Mēs viņus izglābsim.

- Mūs vieno kopīgs mērķis, - Bentems sacīja. - Iznīcināt manu brāli un viņam līdzīgos un izglābt manu māsu un citas imbrines. Ceru, ka visi kopā varēsim paveikt abus uzdevumus.

Tobrīd vecais kungs, iegrimis lielajā dīvānā, ar trīcošajām kājām pieslietu spieķi izskatījās tik sīks, ka es gandrīz iesmējos.