Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Vecais vīrs pacēla otro fotogrāfiju tuvāk acīm un nopētīja brāļa seju. - Viņā vienmēr mita kaut kas tumšs, bet es atteicos to atzīt. Alma izrādījās acīgāka - viņa drīz vien atstūma brāli. Savukārt mēs ar Džeku bijām līdziga vecuma un līdzīgi domājām, vismaz man tā šķita. Mēs bijām čomi, viena kaluma resgaļi. Tomēr Džeks slēpa no manis savu patieso seju. Es neredzēju, kāds viņš ir patiesībā, līdz pat dienai, kad pateicu: - Džek, tev ir jāpieliek tam punkts. - Par to brālis mani piekāva un iemeta tumšā bedrē, lai es tur nomirtu. Tomēr tad jau bija par vēlu.

Bentems paskatījās uz augšu, un vecā vīra acīs atspīdēja kamīna liesmas. - Atskārsme, ka paša brālim tu nenozīmē absolūti neko, nav nekas patīkams. - Kādu brīdi viņš klusēja un nespēja atbrīvoties no nejaukām atmiņām.

- Tomēr jūs nenomirāt, - Emma sacīja. - Jūs pārvērtāt viņus par tukšpauriem.

-Jā.

- Kā tas notika?

- Es viņus piemānīju.

- Ar viltu pataisījāt par šausmīgiem monstriem? - es vaicāju.

- Es nemaz negribēju pārvērst viņus par briesmoņiem. Mana vēlme bija tikai atbrīvoties no viņiem. - Bentems stīvi atgriezās pie dīvāna un apsēdās uz spilveniem. - Es biju badā un jau tuvu nāvei, kad pār mani nāca apgaismība - ideāls stāsts, ar kuru ievilināt brāli slazdā. Tikpat seni meli kā pati cilvēce. Jaunības strūklaka. Ar pirkstu es ieskrāpēju savas celles grīdā šo neskaidro teoriju, kā manipulēt ar cilpām. Teoriju, kura spētu pagriezt laiku pretējā virzienā un uz visiem laikiem iznīcināt turpmākas novecošanas draudus. Vismaz tā šķita. Patiesībā tās bija tikai blaknes šo soļu patiesajam raksturojumam. Šie noslēpumainie un gandrīz aizmirstie paņēmieni paredzēja ārkārtas gadījumā ātri un uz visiem laikiem sagraut cilpas.

Es iztēlojos klišejisko zinātniskās fantastikas filmu pašiznīcināšanās pogu. Miniatūra supernova jeb zvaigzne, kas izdziest.

- Es nekādā gadījumā negaidīju, ka manai viltībai būs tik lieli panākumi, - Bentems turpināja. - Kāds kustības piekritējs, kura simpātijas man izdevās pamodināt, uzdeva manus paņēmienus par savējiem, un Džeks viņam noticēja. Brālis aizveda savus sekotājus uz kādu tālu cilpu, lai izmēģinātu šo teoriju. Es cerēju, ka tur viņi uz visiem laikiem aizcirtis aiz sevis durvis.

- Bet tā gluži nenotika, - Emma sacīja.

- Vai toreiz uzgāja gaisā puse Sibīrijas? - es pajautāju.

- Reakcija bija tik spēcīga, ka turpinājās visu dienu un vēl nakti, - Bentems atbildēja. - Par to ir saglabājušās fotogrāfijas, tāpat ari par sprādziena sekām...

Mūsu namatēvs norādīja uz grīdu, kur bija atstājis albumu, un gaidīja, līdz mēs atradīsim attiecīgos uzņēmumus. Vienu, uzņemtu nakti kādā tālā neskartas dabas stūrī, šķērsoja vertikāls liesmas stabs. Lai gan tas atradās tālu, tā izstarotā nokaitētā baltā enerģija izgaismoja nakti kā debesskrāpja lieluma brīnumsvecīte. Otrā fotogrāfijā bija redzams nopostīts ciemats - vienas vienīgas drupas, māju gruveši un koki ar norautu mizu. Tikai raugoties tajā, es gandrīz saklausīju vientuļās vēja pūsmas un gluži vai taustāmo klusumu, kāds valda vietā, kurai piepeši laupīta dzīvība.

Bentems nogrozīja galvu. - Pat visbaisākajos murgos es ne reizi nebiju iztēlojies to, kas varētu izlīst no sadragātas cilpas, - viņš teica. - īsu brīdi pēc tam valdīja miers. Atbrīvots no ieslodzījuma, sāku atlabt un atguvu savu aparātu. Šķita, ka mana brāļa drūmajam laikmetam pienācis gals. Bet ar to viss tikai sākās.

- Tā izcēlās Tukšpauru karš, - Emma paskaidroja.

- Drīz vien sāka runāt par radījumiem, kas cēlušies no ēnām. -Bentems turpināja. - Klīda baumas, ka tie iznākot no izpostītajiem mežiem, lai apēstu īpatņus, parastos ļaudis, dzīvniekus -visu, kas pēc lieluma atbilst viņu žokļu atvērumam.

- Es reiz redzēju, kā tukšpauris aprij mašīnu, - Nims ierunājās.

Es pārjautāju: - Mašīnu?

- Es pats tajā sēdēju, - viņš apstiprināja.

Mēs gaidījām, kad viņš turpinās.

- Un? - Emma neizturēja.

- Es aizbēgu, - Nims paraustīja plecus. - Tam rīklē iestrēga stūres stienis.

- Vai es drīkstu turpināt? - namatēvs ieminējās.

- Protams, kungs. Es atvainojos.

- Kā jau teicu, šos jaunradītos pretekļus gandrīz nekas nespēja aizkavēt - ja nu vienīgi stūres stieņi un cilpu ieejas. To mums, par laimi, netrūka. Un tā mēs lielākoties risinājām tukšpauru problēmu, uzturoties savās cilpās, un izgājām laukā tikai tad, ja nebija citas izvēles. Tukšpauri mūs nenobeidza, tikai padarīja mūsu dzīvi krietni grūtāku, izolētāku un bīstamāku.

- Un kā radās nebūtnes? - es jautāju.

- Pieļauju, ka mēs tiksim arī līdz tam, - Emma piezīmēja.

- Tiksim gan, - Bentems apstiprināja. - Kopš manas pirmās tikšanās ar tukšpauri bija pagājuši pieci gadi, kad pirmoreiz satiku nebūtni. Pēc pusnakts kāds pieklauvēja pie manām durvīm. Es atrados savās mājās, cilpas drošībā, vismaz tā man šķita. Atvēris durvis, ieraudzīju uz sliekšņa stāvam savu brāli Džeku mazliet apskrandušās drēbēs, bet kopumā tādu pašu kā agrāk, tikai viņa acāboli bija tukši un balti kā spalvas neskarta papīra lapa.