Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Kā gan? - es jautāju. - Mums būs nepieciešama armija.

- Nepareizi, - Bentems attrauca. - Nebūtnes var viegli atsist veselu armiju. Par laimi, mūsu rokās ir kaut kas daudz labāks. -Vecais kungs paskatījās uz mums ar Emmu, un viņa lūpas savilkās smaidā. - Mums esat jūs abi. Un jums ir paveicies, ka jums esmu es. - Bentems atspiedās pret spieķi un lēnām pieslējās stāvus. Mums vajag dabūt jūs iekšā viņu cietoksnī.

- Šķiet, ka iekļūt tajā ir gandrīz neiespējami, - es atgādināju.

- Tā tas ir no tradicionālā viedokļa, - Bentems paskaidroja. - Ilgo gadu laikā, kad Velna aiza kalpoja par cietuma cilpu, tā tika veidota kā ieslodzījuma vieta ļaunākajiem no ļaunajiem. Atgriezušies šeit, nebūtnes pielāgoja aizu savām mājokļa vajadzībām, un cietums, no kura savulaik nebija iespējams aizbēgt, nu bija pārtapis par viņu cietoksni, kurā nav iespējams ielauzties.

- Tomēr jūs zināt, kā tur iekļūt, - Emma minēja.

- Es varētu to uzzināt, ja vien jūs man palīdzēsiet, - mūsu namatēvs turpināja. - Kad Džeks ar saviem nebūtnēm ieradās šeit, viņi nolaupīja mana Pancilpikuma sirdi. Viņi mani piespieda sabojāt paša radīto ierīci, nokopēt cilpas un radīt tās no jauna jau iekšpus cietokšņa mūriem, lai viņi varētu turpināt darbu daudz drošākos apstākļos.

- Tad jau... ir vēl viens? - es jautāju.

Bentems apstiprinoši pamāja ar galvu. - Mans aparāts ir oriģināls, bet pie viņiem atrodas kopija. Tie abi ir savstarpēji saistīti, un katrā atrodas durvis ar izeju uz otru ierīci.

Emma izslējās taisni. - Vai jūs gribat teikt, ka mēs varam izmantot jūsu aparātu, lai iekļūtu viņu pusē?

- Pareizi.

- Kāpēc tad jūs vēl neesat to izdarījis? - es nesapratu. - Kāpēc neizdarījāt to jau pirms daudziem gadiem?

- Džeks salauza manu ierīci tik lielā mērā, ka man šķita - es to nekādi nevarēšu salabot, - Bentems atbildēja. - Jau gadiem ilgi darbojas tikai viena istaba - tā, no kuras var nokļūt Sibīrijā. Lai gan cītīgi meklējām, mums nav izdevies atrast veidu, kā caur to iekļūt Džeka ierīcē.

Man atmiņā atausa vīrietis, kuru mēs redzējām veramies šļūdoņa plaisā. Šķita, ka viņš cenšas saskatīt dziļajā sniegā apslēptās durvis.

- Mums jāatver citas durvis un citas istabas, - Bentems turpināja, - bet, lai to panāktu, man nepieciešama atbilstoša rezerves daļa, ko likt Džeka nozagtās vietā. - Dinamomašīna - mana Pancilpikuma sirds. Man jau sen radās aizdomas, ka kaut kas tāds varētu darboties, un tā būtu ļoti jaudīga un bīstama ierīce. Tomēr - lai gan šāda ierīce atrodas tepat Velna aizā, man tā ari nav izdevies pie tās tikt. Līdz šim.

Vecais kungs pievērsās man.

- Manu zēn, tev ir jāatved pie manis kāds tukšpauris.

Es, protams, teicu “jā”. Tobrīd būtu piekritis gandrīz visam, ja vien, manuprāt, tas varētu glābt mūsu draugus. Tikai pēc tam, kad biju to pateicis un Bentems jau rokasspiedienā purināja manas plaukstas, man atausa sajēga, ka es pat nenojaušu, kur to tukšpauri dabūt. Par to, ka nebūtņu cietoksni tādu ir daudz, man nebija nekādu šaubu, bet mēs jau zinājām, ka nekādi nevaram tur iekļūt. Tieši tad Šārons iznāca no tumsas, kas istabas stūros vilkās aizvien biezāka, lai beidzot pavēstītu mums kaut cik labu ziņu.

- Vai atceries to savu draugu, kuram uzkrita virsū tilts? -viņš vaicāja. - Izrādās, viņš nemaz nav pavisam beigts. Pirms dažām stundām viņu izvilka ārā no grāvja.

- Kas izvilka?

- Pirāti. Viņi to iekala ķēdēs un būri aizvizināja līdz pat Dūņu ielas galam. Dzirdēju, ka ar viņu esot liela ņemšanās...

- Tad viss skaidrs, - Emma paziņoja, saspringusi no satraukuma. - Mēs nolaupīsim to tukšpauri un atvedīsim šurp, tad no jauna iedarbināsim Bentema kunga ierīci, atvērsim durvis uz nebūtņu cietoksni un izglābsim savus draugus.

- Cik vienkārši! - Šārons ierēcās smieklos. - Izņemot pašu pēdējo cēlienu.

- Un pirmo, - es piebildu.

Emma nostājās man cieši blakus. - Piedod, mīļais! Es apsolīju tavu palīdzību, tev pat nepajautājusi. Kā tev šķiet, vai tiksi ar to tukšpauri galā?

Es par to nebiju īsti pārliecināts. Man nudien bija izdevies panākt, ka šis radījums veic dažas lieliskas darbības Drudža grāvī, tomēr piejaucēt to kā kucēnu un atvest visu garo ceļu līdz pat Bentema mājai - tas bija par daudz prasīts no manām rudimentārajām iemaņām tukšpauru dresūrā. Pēc pirmās neveiksmīgās satikšanās ari mana pārliecība par paša spējām bija palikusi nemainīgi zema, tomēr viss bija atkarīgs no tā, vai spēšu to paveikt.

- Protams, es tikšu galā. - Pagāja pārlieku ilgs laiks, pirms dabūju pār lūpām šos vārdus. - Kad dosimies ceļā?

Bentems sasita plaukstas. - Tā nu gan ir apņēmība!

Emmas skatiens bija piekalts manai sejai. Viņa saprata, ka es izliekos.

- Varat doties ceļā, tiklīdz esat gatavi, - namatēvs atbildēja. - Šārons jums parādīs ceļu.

- Mēs nedrīkstam gaidīt, - laivu vīrs iebilda. - Kā noprotu, izpriecājušies par to tukšpauri, vietējie viņu nogalinās.

Emma pacilāja savu volāniem rotāto kleitu. - Es teiktu, ka tādā gadījumā mums jāpārģērbjas.