Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tobrīd no acīm plūstošie gaismas stari jau sāka bālēt un nodrebēja, un pavisam nodzisa, tiklīdz cīkstonis aizgriezās. Viņš izgāja cauri priekšnamam un devās ārā pa durvīm, atstājot aiz muguras divas mutuļojošas dūmu strūklas. Kad viņš bija prom, es uzdrošinājos paraudzīties uz tapetēm mums virs galvas. Vietu, kur cīkstoņa skatiens bija šķērsojis sienu, iezīmēja divas brūnganas deguma svītras. Paldies Dievam, viņš nebija ielūkojies man acīs.

- Pirms ejam tālāk, labāk būs, ja tu mums visu paskaidrosi, - es teicu.

- Ambrozija, - Šārons atbildēja. - Cīkstoņi to lieto, lai pastiprinātu savas spējas. Diemžēl iedarbība ātri beidzas, un, tiklīdz tā izplēn, viņi kļūst daudz vārgāki nekā pirms tam. Ja tas kļūst par

ieradumu, spējas izgaist gandrīz pavisam - līdz nākamajai ambrozijas devai. Pavisam drīz tu sāc lietot ambroziju, ne tikai lai cīnītos, bet arī lai vispār spētu darboties, kā īpatnim pienākas. Tu kļūsti atkarīgs no tā, kurš ambroziju tirgo. - Vīrietis norādīja uz telpu pa labi no mums, kur balsu murdoņa veidoja savādu kontrapunktu ārā skanošajiem skaļajiem bļāvieniem. - Radot to mantu, nebūtnes izspēlēja savu iedarbīgāko triku. Kamēr vien šejienieši būs atkarīgi no ambrozijas, neviens viņus vairs nenodos.

Es palūrēju blakustelpā, lai redzētu, kā izskatās īpatnais narkotiku tirgotājs, un ieraudzīju kādu cilvēku ar dīvainu bārdainu masku; viņu no abām pusēm uzmanīja divi vīrieši ar šautenēm rokās.

- Kas tam cilvēkam ar acīm? - Emma jautāja.

- Gaismas plūsma ir tikai viens blakusefekts, - Šārons paskaidroja. - Otra blakne ir tāda, ka gadu gaitā ambrozija izkausē cilvēka seju. Pēc tā var pazīt pieredzējušākos cīkstoņus - aiz maskas viņi slēpj sakropļoto seju.

Mēs ar Emmu riebumā saskatījāmies, bet tad kāds mūs no telpas pasauca. - Ei, jūs tur, laukā! - dīleris kliedza. - Lūdzu, ienāciet!

- Atvainojiet, mums jāsteidzas! - es atcirtu.

Šārons man iebakstīja zem lāpstiņas un nošņāca: - Vai aizmirsi, ka esi vergs?

- Nūjā, saimniek, - es atbildēju un devos uz durvīm.

Vīrietis maskā sēdēja uz krēsla telpā ar apgleznotām sienām.

Viņš izturējās nesatricināmi mierīgi, vienu roku uzlicis uz blakus esošā galda un eleganti pārmetis kāju pār kāju. Bruņotie vīri ieņēma divus telpas stūrus, bet trešajā atradās koka lāde uz riteņiem.

- Nebaidieties, - dīleris sacīja, pamādams, lai eju tuvāk. - Arī jūsu draugi tiek laipni lūgti.

Es spēru dažus soļus tālāk istabā, un Šārons ar Emmu - tūliņ aiz manis.

- Agrāk neesmu jūs šeit redzējis, - narkotiku tirgotājs teica.

- Es viņu tikai nupat atvedu, - Šārons iejaucās. - Viņam vēl nav pat...

- Vai es ar tevi runāju? - dileris atcirta.

Mūsu pavadonis apklusa.

- Nē, nerunāju vis, - svešinieks turpināja. Viņš braucīja pielīmēto bārdu un, kā man šķita, pētīja mani caur maskā izgrieztajiem caurumiem. Man ienāca prātā, kāds šis vīrietis izskatās bez maskas un tieši cik daudz ambrozijas jāielej acīs, lai tā izgrauztu sejā caurumu. Tad pār muguru pārskrēja drebuļi, un es nožēloju, ka esmu tik tālu aizdomājies.

- Tu esi nācis šurp, lai cīnītos, - vīrietis turpināja.

Es to apstiprināju.

- Tad jau tev ir paveicies. Es nupat saņēmu lielisku ambras porciju, kas ievērojami palielinās tavas izredzes izdzīvot!

- Man tā nav vajadzīga, paldies.

Dīleris pavērās uz saviem sargiem, lai redzētu viņu reakciju. Abu bruņoto vīru sejas bija akmenscietas, bet tad tie iesmējās. - Zini, tur ārā ir tukšpauris. Vai esi par tādiem dzirdējis?

Es spēju domāt vienīgi par tukšpauriem un īpaši jau par bla-kustelpā esošo. Es izmisīgi gribēju tikt garām, bet bija skaidrs, ka baisais vīrelis šeit ir saimnieks un, saniknojot viņu, mēs sagādātu sev vairāk nepatikšanu, nekā varējām atļauties.

- Esmu par tiem dzirdējis.

- Un kā tev, pēc tavām domām, klāsies cīņā ar tādu?

- Es domāju, ka labi.

- Tikai labi? - Vīrietis sakrustoja rokas uz krūtīm. - Es gribu zināt, vai ir vērts likt uz tevi. Vai tu uzvarēsi?

Es pateicu dīlerim to, ko viņš gribēja dzirdēt: - Jā.

- Nu labi, ja es likšu uz tevi naudu, tev vajadzēs mazliet palīdzības. - Vīrietis piecēlās kājās, piegāja pie zāļu skapīša un atvēra tā durvis. Iemirdzējās skapītī saliktās stikla blašķītes, to bija rindām - visas pilnas ar tumšu šķidrumu un aizbāztas ar mazītiņiem korķīšiem. Dīleris paņēma vienu un deva to man. - Tā izcels visas tavas labākās spējas un pastiprinās tās desmitkārtīgi.

- Nē, paldies, - es sacīju. - Man tā nav vajadzīga.

- Sākumā jau visi tā saka. Bet pēc tam, dabūjuši kāvienu - ja vispār izdzīvo -, visi to lieto. - Dīleris pagrieza pudelīti pret bālo gaismu. Par spīti visam, es paskatījos uz to.

- No kā tā gatavota? - es painteresējos.

Dīleris iesmējās. - No ragiem, nagiem un kucēnu astēm. -Viņš vēlreiz sniedza man blašķi. - Par velti.

-Viņš jau teica, ka negrib, - Šārons iejaucās.

Man šķita, ka dīleris metīsies virsū mūsu pavadonim, taču viņš piešķieba galvu, pavērās uz Šāronu un teica: - Vai es tevi pazīstu?

- Diez vai, - laivu vīrs attrauca.

- Noteikti pazīstu, - dīleris sacīja, pamādams ar galvu. - Tu biji viens no maniem labākajiem klientiem. Kas ar tevi noticis?

- Es atteicos no šī ieraduma.