Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Dīleris piegāja pie Šārona. - Tā vien šķiet, ka būsi gaidījis pārāk ilgi, - viņš norūca un kā kaitinot paraustīja Šārona kapuci.

Mūsu pavadonis sagrāba dīlera delnu. Sargi pacēla šautenes.

- Uzmanīgāk! - narkotiku tirgotājs nošņācās.

Šārons vēl kādu bridi nogaidīja, tad palaida roku vaļā.

- Nu tā, - dīleris pievērsās man. - No bezmaksas parauga taču tu neatteiksies, vai ne?

Man nebija ne mazākās vēlēšanās jebkad vērt vaļā to draņķi, bet šķita, ka prātīgāk būtu to paņemt, lai šī saruna beigtos. Es tā ari izdarīju.

- Malacis, - dīleris teica un izvadīja mūs ārā no telpas.

- Jūs bijāt atkarīgais? - Emma uzšņāca Šāronam. - Kāpēc mums to nepateicāt?

- Ko tas būtu mainījis? - Šārons norūca. - Jā, daži gadi man pagāja drūmi. Tad Bentems mani pieņēma un atradināja no tā draņķa.

Es pagriezos, lai ieskatītos viņam sejā, un centos aptvert viņa teikto. - Bentems to izdarīja?

- Es jau teicu, ka esmu tam cilvēkam dzīvību parādā.

Emma paņēma pudelīti un pacēla gaisā. Spilgtākā gaismā

sudrabainās skaidiņas melnajā šķidrumā iemirdzējās kā sīki saules zaķīši. Ambrozija izskatījās valdzinoši, un, par spīti bla-kusefektiem, es nespēju aptvert, kā dažas lāses varētu stiprināt manas spējas. - Viņš tā ari nepateica, no kā tā sastāv, - Emma sacīja.

- No mums pašiem, - Šārons atbildēja. - Sīkas īpatņiem nozagto dvēseļu daļiņas, ko nebūtnes saberž un atkal iebaro mums. Ikviena nolaupītā īpatņa dvēsele beigu beigās nonāk šādā blašķē.

Emma šausmās aizmeta pudelīti, bet Šārons to pacēla un noslēpa zem apmetņa. - Nekad nezini, kurā bridi kaut kas tāds var noderēt, - viņš teica.

- Nespēju noticēt, ka jūs lietojāt to draņķi, zinot, no kā tas sastāv, - es norūcu.

- Es ne reizi neesmu teicis, ka ar to lepojos, - Šārons atbildēja.

Velnišķīgā shēma savā ļaunumā bija nevainojama. Nebūtnes bija pārvērtuši Velna aizā mītošos īpatņus par kanibāliem, kuri kāroja paši pēc savām dvēselēm. Padarot viņus atkarīgus no ambrozijas, nebūtnes nodrošināja kontroli pār tiem un turēja iedzīvotājus savos grožos. Ja drīzākajā laikā neatbrīvosim savus draugus, viņu dvēseles iepildīs nākamajās blašķītēs.

Es izdzirdēju tukšpaura rēcienu - tas atgādināja uzvaras saucienu -, un jau pēc minūtes vīrieti, kurš mūsu acu priekšā ielēja acīs ambroziju, asiņojošu un bez samaņas izvilka laukā pa durvīm un aizstiepa mums garām uz priekšnamu.

Mana kārta, es nospriedu, un visu ķermeni pārņēma adrenalīna izraisīts satraukums.

Ārā pie ambrozijas migas atradās mūriem apjozts iekšpa-galms, kura centrā es ieraudzīju aptuveni četrdesmit pēdas platu būri, kura stiprās restes, kā man šķita, bija itin piemērotas tukšpaura ieslodzīšanai. Uz zemes, aptuveni tik tālu no būra restēm, cik tālu aizsniedzās radījuma mēles, bija novilkta līnija, un skatītāji - kopumā kādi četrdesmit skarba paskata īpatņi - bija tālredzīgi iekārtojušies aiz tās. Gar iekšpagalma mūriem bija izvietoti mazāki būri, kuros bija ieslodzīts tīģeris, vilks un dzīvnieks, kurš izskatījās pēc pieauguša Grimmu lāča. Šie zvēri tobrīd izraisīja mazāku interesi, vismaz salīdzinājumā ar tukšpauri, un tika uzglabāti cīņām citu dienu.

Galvenais intereses objekts pastaigājās pa lielo būri, un kalta ķēde ap kaklu noturēja to pie smaga dzelzs staba. Tukšpauris bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka man gandrīz vai gribējās to pažēlot. Briesmonis bija nokrāsots ar baltu krāsu un vietām notriepts ar dubļiem, tā padarot redzamu ikvienam, bet ari mazliet smieklīgu - līdzīgu dalmācietim vai mīmam. Tukšpauris smagi kliboja

un atstāja aiz sevis melnas asiņu pēdas. Muskuļotās mēles, kas normālos apstākļos svaidītos pa gaisu, ļengani vilkās pakaļ. Savainots un pazemots tas visai maz atgādināja rēgaino vīziju, pie kuras es jau biju pieradis, bet uz publiku, kas līdz šim nebija redzējusi nevienu tukšpauri, tas tik un tā atstāja iespaidu. Un labi, ka tā, jo pat tik novārdzinātā stāvoklī tukšpaurim bija izdevies nokautēt vairākus cīkstoņus pēc kārtas. Tas joprojām bija ļoti bīstams un ārkārtīgi neparedzams. Es pieļāvu, ka tieši šī iemesla dēļ visapkārt iekšpagalmam stāv bruņoti vīri. Labāk nodrošināties nekā nožēlot.

Mēs ar Šāronu un Emmu sanācām kopā, lai vienotos par taktiku. Visi bijām vienisprātis, ka lielākās problēmas nebūs saistītas ar manu ieiešanu būrī un pat ne ar tukšpaura kontrolēšanu, -bijām pieņēmuši, ka tas ir man pa spēkam. Visgrūtāk būs dabūt tukšpauri laukā no krātiņa un prom no šiem ļaudīm.

- Kā tu domā, vai tev izdotos pārkausēt to ķēdi, kas viņam ap kaklu? - es jautāju Emmai.

-Ja manā rīcībā būtu divas dienas, - viņa atbildēja. - Diez vai pietiks tikai ar paskaidrojumu, ka tas tukšpauris mums tik tiešām ir ļoti nepieciešams un ka mēs to atvedīsim atpakaļ, tiklīdz būsim padarījuši savu darbu.

- Tu pat nepaspētu pateikt šo teikumu līdz galam. - Šārons nopētīja skatītājus. - Tādu jautrību tie tipi nebūtu redzējuši gadiem ilgi. Nekādu izredžu.

- Nākamais cīkstonis! - iekliedzās kāda sieviete, kura visu pārraudzīja no otrā stāva loga.