Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

ĀRā gaiss atgādināja indīgi dzeltenīgu zupu, un es pat nespēju noteikt, kur tobrīd debesīs meklējama saule. Varēja tikai noprast, ka diena tuvojas vakaram un gaisma pamazām gaist. Mēs turējāmies dažus soļus aiz Šārona un ik reizi, kad viņš ieraudzīja uz ielas kādu paziņu, centāmies neatpalikt un ātrāk steigties uz priekšu, lai izvairītos no sarunām. Šķita, ka ļaudis pazīst Šā-ronu; viņam bija laba reputācija, un, kā man šķita, viņš bažījās, vai mēs to gadījumā neaptraipīsim.

Mēs virzījāmies uz priekšu pa savādi priecīgo Dūņu ielu ar puķu kastēm zem logiem un spilgti krāsotām mājām, tad nogriezāmies uz Kapmiršu ielu, kur ietvju bruģa vietā kājas mina dubļus un mājas aizstāja noplukušas, sašķiebušās būdas. Vīri ar dziļi pār acīm pārvilktām cepurēm galvā drūzmējās ap sagruvuša grausta paliekām. Izrādījās, ka viņi sargā ieeju būdā, kurai visi logi bija tumši. Šārons lika mums palikt uz vietas, un mēs gaidījām, kamēr mūsu pavadonis devās aprunāties.

Gaisā bija jūtama vārga benzīna smaka. Tālumā sarunas un smiekli te uzvirmoja skaļāk, te pieklusa, te atkal uzvirmoja un pieklusa. Tādi trokšņi varētu nākt no sporta bāra, kur vīri vēro kādu sporta pārraidi, taču šeit tas nebija iespējams. Šīs bija izteikti modernas skaņas, bet aizā nebija televizoru.

No mājas iznāca vīrietis dubļiem notašķītās biksēs. Tiklīdz durvis atsprāga vaļā, balsis pieņēmās spēkā un tad atkal pieklusa, kad durvis aizvērās. Vīrietis aizgāja pa ielu ar spaini rokā. Mēs pagriezāmies un pavadījām viņu ar skatieniem. Svešais vīrietis tuvojās kaut kam, ko es līdz šim nebiju ievērojis, - diviem

lāču mazuļiem, kas ielas galā bija pieķēdēti pie nozāģēta laternu staba. Tie izskatījās briesmīgi noskumuši, jo ķēdes stiepās tikai dažu pēdu garumā. Lācēni sēdēja uz dubļainās zemes un, spalvainās ausis pieglauduši, ar zināmām bailēm vērās uz tuvojošos vīrieti. Vīrietis nometa mazuļu priekšā smirdīgas ēdiena paliekas un, ne vārda neteicis, aizgāja. Šī aina radīja neizsakāmu nomāktības izjūtu.

- Tie tur dresē lāčus, - Šārons norūca, un pagriezušies mēs pamanījām, ka laivu vīrs jau stāv mums aiz muguras. - Šeit ar asiņainām derībām taisa lielu naudu, un cīņas ar Grimmu lāci tiek uzskatītas par vislielāko izaicinājumu. Jaunajiem cīkstoņiem kaut kur ir jātrenējas, tā nu iesākumā viņi cīnās ar lāču mazuļiem.

- Cik briesmīgi! - es nopūtos.

- Tomēr, pateicoties jūsu briesmonim, šodien lāčiem ir dota brīvdiena. - Šārons norādīja uz mazo mājeli. - Tas atrodas tur, ēkas dziļumā. Tomēr, pirms dosimies iekšā, man jūs jābrīdina: tas ir ambrozijas midzenis, un tur būs īpatņi, kuri uz brīdi zaudējuši prātu. Nerunājiet ar viņiem un, lai kas notiktu, neskatieties acīs! Es pazīstu ļaudis, kas tā zaudējuši redzi.

- Ko jūs ar to gribat teikt - zaudējuši redzi? - es jautāju.

- Tieši to, ko pateicu. Tagad sekojiet man, un vairs nekādu jautājumu! Vergi neko neprasa saviem saimniekiem.

Es pamanīju, kā Emma sakož zobus. Šārons devās turp, kur vīrieši drūzmējās pie mājas durvīm, un mēs centāmies neatpalikt.

Šārons uzrunāja vīriešus. Es pūlējos saklausīt, ko viņš saka, vienlaikus saglabājot verdzisku distanci un nepaceļot skatienu. Viens no vīriešiem pavēstīja Šāronam, ka mums ir jāmaksā par ieeju, un laivu vīrs izvilka no apmetņa kabatas monētu un samaksāja. Kāds cits interesējās par mums.

- Es vēl nepaspēju dot viņiem vārdus, - Šārons atbildēja.

- Tikai vakar tos nopirku. Vēl tik zaļi, ka neizlaižu šos no acīm.

- Vai tiešām tā ir? - vīrietis attrauca un tuvojās mums.

- Jums nav vārdu?

Es nogrozīju galvu un izlikos mēms tāpat kā Emma. Vīrietis nopētīja mūs no galvas līdz kājām. Man gribējās izlīst no paša ādas. - Vai tik es neesmu tevi jau kaut kur redzējis? - Svešais pieliecās vēl tuvāk.

Es neteicu neko.

- Varbūt Lorēnas skatlogā, - Šārons ieminējās.

- Ne-e, - svešais novilka un atmeta ar roku. - Ai, esmu drošs, ka atcerēšos, kur.

Es uzdrošinājos uzmest vīrietim skatienu tikai tad, kad viņš uzgrieza mums muguru. Ja viņš ari bija grāvja pirāts, tad ne no tiem, ar kuriem mēs saplūcāmies. Šim pār zodu stiepās pārsējs un vēl viens apņēma pieri. Ari vairākiem citiem vīriem bija līdzīgas saites, un vienam es pamanīju pat acs pārsēju. Nospriedu, ka viņi droši vien guvuši savainojumus cīņā ar lāčiem.

Vīrietis ar acs pārsēju atvēra mums durvis. - Lai jums jautrs vakars! - viņš sacīja. - Bet šos abus es šodien būri vēl nelaistu, ja vien negribat tos skrāpēt nost no grīdas.

- Mēs esam nākuši šurp, tikai lai paskatītos un mācītos, -sacīja Šārons.

- Gudri teikts.