Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Vīrietis pamāja, lai ejam iekšā, un mēs steidzāmies pakaļ Šā-ronam, lai pēc iespējas ātrāk nozustu no blenzēju redzesloka. Septiņas pēdas garajam Šāronam nācās pieliekties, lai ieietu pa durvīm, un viņš neizslējās visu laiku, kamēr vien sabijām telpās, - tik zemi bija griesti. Mēs bijām nonākuši tumšā, piedūmotā istabā, un, kamēr acis pierada, es samanīju tikai šur tur gailošus oranžas gaismas starus. Pamazām skatienam pavērās visa telpa, kuru izgaismoja eļļas lampas. To liesmas bija nogrieztas līdz minimumam un nebija lielākas par iedegtu sērkociņu. Istaba bija šaura un gara, ar sienās iebūvētām divstāvu lāvām, kādas mēdz būt okeāna laineru zemākajos stāvos, kur nekad neiespīd gaisma.

Es pār kaut ko paklupu un gandrīz zaudēju līdzsvaru.

- Kāpēc te ir tik tumšs? - es nomurmināju, tā laužot solījumu neuzdot jautājumus.

- Tiklīdz ambrozijas iespaids izplēn, acis kļūst ļoti jutīgas, -Šārons paskaidroja. - Pat bāla dienasgaisma kļūst neciešama.

Tad es pamanīju uz lāvām gulošos cilvēkus; daži bija atlai-dušies un aizmiguši, citi sēdēja saburzītos palagos. Viņi apātiski smēķēja, čukstus sarunājās un vēroja mūs. Daži runāja paši ar sevi, izplūstot nesaprotamos monologos. Vēl citu sejas bija klātas apsējiem tāpat kā tiem vīriem pie durvīm, daži valkāja sejas maskas. Es gribēju pajautāt par maskām, bet pieveikt tukšpauri un tikt no šejienes laukā vēlējos vēl vairāk.

Mēs izlīdām caur kreļļu virteņu žalūzijām un nonācām mazliet gaišākā telpā, kur atradās ievērojami vairāk ļaužu nekā pirmajā. Tur pie pretējās sienas uz krēsla stāvēja drukns vīrietis un norādīja, uz kurām no divām durvīm cilvēkiem jāiet. - Cīkstoņi - pa kreisi, skatītāji - pa labi! - viņš sauca. - Likmes izdarīt uz sliekšņa!

Es sadzirdēju kliedzienus no kādas tālākas telpas, un pēc mirkļa pūlis pašķirās, lai palaistu garām trīs vīrus. Divi no viņiem vilka lidzi trešo, kurš asiņoja un bija zaudējis samaņu. Viņus pavadīja svilpieni un bļaušana.

- Tā izskatās zaudētāji! - nokliedzās uz krēsla stāvošais. - Un šādi, - viņš norādīja uz blakustelpu, - izskatās gļēvuļi.

Es pabāzu galvu pa blakusistabas durvīm un ieraudzīju tur visiem par apsmieklu stāvam divus nožēlojamus vīriešus. Viņi bija no galvas līdz kājām izvārtīti piķi un spalvās.

- Lai viņi kalpo par atgādinājumu! - vīrietis turpināja. - Katram cīkstonim jāpavada būri vismaz divas minūtes!

- Un kas esi tu? - Šārons man jautāja. - Cīkstonis vai skatītājs?

Es jutu, kā sirds sažņaudzas, jo iztēlojos gaidāmos notikumus: man ne tikai jāpiejaucē šis tukšpauris, bet ari tas jāizdara trokšņainas un potenciāli naidīgas publikas priekšā un pēc tam vēl jāmēģina tikt no šejienes prom. Es cerēju, ka nezvērs nav pārāk savainots, jo man bija nojauta, ka viņa spēks būs nepieciešams, lai atbrīvotu mums ceļu promiešanai. Šie īpatņi negrasījās bez cīņas atteikties no savas rotaļlietas.

- Cīkstonis, - es atbildēju. - Lai iegūtu pilnu kontroli pār tukšpauri, man būs jātiek viņam tuvu klāt.

Mēs ar Emmu saskatījāmies, un viņa pasmaidīja. Tu to spēj, sacīja šis smaids, un tobrīd es sajutu, ka tiešām spēju. Es izgāju pa cīkstoņiem paredzētajām durvīm, jaunas pārliecības spēcināts, un Šārons ar Emmu man sekoja.

Mana pārliecība ilga aptuveni četras sekundes, bet ar šo laiku pietika, lai es ieietu istabā un pamanītu asinis, kas krājās uz grīdas un klāja sienas. Asins straume mani aizveda līdz spilgti izgaismotai zālei un tālāk ārā pa atvērtām durvīm, aiz kurām es pamanīju vēl citu ļaužu pūli un tam tieši blakus - liela būra restes.

No blakustelpas atskanēja spalgs kliedziens. Tika izsaukts nākamais cīkstonis.

Kāds vīrietis iznāca no tumšās telpas, kas atradās pa kreisi no mums, viņš bija līdz jostasvietai kails un ar vienkāršu, baltu masku uz sejas. Uz mirkli viņš apstājās zāles galā, kā saņemot drosmi, tad atmeta galvu un pacēla roku virs tās. Viņš turēja rokā nelielu stikla pudelīti.

- Neskatieties! - Šārons mūs virzīja uz sienas pusi. Bet es nespēju neskatīties.

Vīrietis nesteidzīgi ielēja no pudelītes maskas acu caurumos melnu šķidrumu. Tad viņš nometa tukšo blašķi zemē, nodūra galvu un ierūcās. Šķita, ka uz dažām sekundēm viņš tika paralizēts, bet tad ķermenis nodrebēja un no katras acu atveres izplūda divi baltas gaismas stari. Pat gaišajā telpā tie bija skaidri saskatāmi.

Emma noelsās. Vīrietis pārsteigumā pagriezās uz mūsu pusi - laikam taču līdz šim viņš bija domājis, ka atrodas telpā viens pats. Viņa acu stari pacēlās mums virs galvas, un siena iečūkstējās.

- Es tikai gāju cauri, - Šārons izmeta tā, it kā gribētu teikt: Kā klājas, draugs? Un vienlaikus: Tikai, lūdzu, nenogalini mūs ar tiem stariem!

- Tad ej cauri! - vīrietis nošņāca.