Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es nepazinu šādu dzīvnieku - tam bija lempīgs ķermenis, asi ilkņi un milzīgas, izvalbītas acis. Šķita, ka spalvas klāj pat tās. Es nodomāju: nez vai Kols nav šo radījumu nolicis tieši šeit? Ja nu viņš paredzēja sava brāļa turpmāko rīcību un izlika lamatas uz visiem ceļiem, kas ved uz Pancilpikumu?

Straume aiznesa dzīvnieka līķi.

- Bentems teica, ka viņam nav nekādu ieroču, - Emma sacīja.

- Viņam to arī nav, - asistents teica. - Šis pieder man.

Emma veltīja puisim cerības pilnu skatienu. - Vai... mēs varētu to aizņemties?

- Nē. - Asistents noslēpa šaujamo un norādīja uz alu. - Ejiet cauri alai un pēc tam atpakaļ tieši pa to pašu ceļu, kā atnācām. Tā jūs tiksiet pie nebūtnēm.

- Un kur paliksiet jūs?

- Šeit. - Viņš apsēdās sniegā.

Es pavēros uz Emmu, un viņa - uz mani; mēs abi centāmies neizrādīt, cik ārkārtīgi viegli ievainojami jūtamies. Mēģinājām uzaudzēt ap sirdi tērauda bruņas, lai pasargātos no tā, ko, iespējams, redzēsim. Ko kāds varētu nodarīt mums.

Es iekāpu tērcē un pasniedzu Emmai roku. Ūdens bija stindzinoši auksts. Pieliecies un ielūkojies alā, es otrā galā ieraudzīju vārgu, mirguļojošu gaismiņu. Vēl viena pāreja no tumsas uz gaismu, kārtējā pseidopārdzimšana.

Šķita, ka no alas mums vairs neuzglūn neviens radījums ar asiem zobiem, un es laidos dziļāk ūdenī. Straume sagrieza ap kājām un vidukli ledainu virpuli, un man aizsitās elpa. Dzirdēju Emmu aiz muguras noelšamies, jo viņa gāja manās pēdās, tad pieķēros pie alas malas un ieslīdēju vēl dziļāk.

Ledains, plūstošs ūdens nodara sāpes, kas līdzinās visa ķermeņa durstīšanai ar adatām. Sāpes vienmēr ir laba motivācija, īpaši šādas. Es virzījos uz priekšu pa akmens tuneli, cik ātri spēju. Pārvarēju slidenus, asus izvirzījumus un zemas pārkares un gandrīz aizrijos, kad seja pakļuva zem ūdens. Beidzot sasniedzis tuneļa galu, pagriezos, lai palīdzētu Emmai.

Mēs izlēcām no ledainā strauta krastā un pavērāmies apkārt. Tur izskatījās tieši tāpat kā otrā tuneļa galā, tikai nekur nemanīja asistentu; nebija arī ne ložu, ne cilvēku pēdu sniegā. Mēs bijām it kā izgājuši cauri spogulim un nokļuvuši aizspogulijā, tikai trūka dažu detaļu.

- Tu esi pārsalis zils. - Emma uzvilka mani augstāk krastā un cieši apskāva. Meitenes siltums izplūda pa manu miesu, un sastingušie locekļi atguva maņas.

Mēs turpinājām ceļu, atgriezeniskā secībā atkārtojot ikvienu sperto soli. Izlauzāmies cauri kazenājam, uzkāpām uzkalnā, pagājām garām ūdenskritumam - viss izskatījās tieši tāpat, tikai nebija Bentema atstātās norādes ŠURP. Mēs atradāmies citur. Šī cilpa nepiederēja viņam.

Jau atkal nonācām nelielajā mežiņā un lavījāmies no koka uz koku, līdz sasniedzām vietu, kur taka izbeidzās, pārtopot vispirms grīdā un pēc tam - istabā, kuru no abām pusēm ieskāva divas sakrustotas egles. Tomēr šī telpa nelīdzinājās Bentema mājā redzētajai. Tā bija askētiski iekārtota: nekādu rotājumu vai tapešu ar magoņu mežģīņu rakstu, tikai gluda betona grīda un sienas. Mēs iegājām istabā un tumsā taustījāmies pa sienām, meklējot durvis, līdz es nejauši uzdūros mazam padziļinājumā ierīkotam rokturim.

Mēs piespiedām ausi pie durvīm, vai nedzirdēsim balsis un soļus. Es saklausīju tikai tālas atbalsis.

Lēnītēm un uzmanīgi pavēru durvis šaurā spraugā un izbāzu pa to galvu, lai paraudzītos ārā. Tur stiepās plašs, izliekts gaitenis ar akmens sienām - žilbinoši balts un tīrs kā slimnīcā. Gludajās sienās ik pa brīdim pazibēja augstas, melnas durvis, kas atgādināja zārkus; to bija dučiem, līdz siena nogriezās ap stūri.

Te nu tas bija - nebūtņu cietoksnis. Mēs bijām iekļuvuši lauvas midzenī.

Es dzirdēju tuvojamies soļus un ierāvu galvu atpakaļ šajā durvju pusē, bet nepaspēju tās aizvērt.

Pa spraugu samanīju baltu zibsni, un garām pagāja kāds vīrietis. Viņš bija ģērbies laboranta virsvalkā un pārvietojās steidzīgi, ar acīm ieurbies papīrā, ko turēja rokā.

Viņš mani nepamanīja.

Es nogaidīju, līdz soļi attālinās, un tad izspraucos gaitenī. Emma man sekoja, aizverot aiz muguras durvis.

Pa kreisi vai pa labi? Pa kreisi grīda tiecās augšup, bet pa labi - lejup. Vadoties pēc Bentema stāstītā, mēs atradāmies Kola tornī, bet ieslodzītie bija citviet. Mums bija jātiek laukā no torņa. Tātad lejup. Lejup un pa labi.

Mēs pagriezāmies pa labi un turējāmies pie iekšējās sienas, jo gaitenis kā spirāle vijās uz leju. Manu kurpju gumijas zoles čīkstēja. Līdz šim nebiju pamanījis šo troksni, bet klusajā gaitenī ar gludajām sienām katrs solis pastiprinājās un izklausījās pēc eņģu vēršanās.

Kādu brīdi mēs virzījāmies uz priekšu, bet tad Emma saspringa un apmeta roku man ap krūtīm, lai apstādinātu.

Mēs ieklausījāmies. Tiklīdz pašu soļi vairs neskanēja, sadzirdējām citus. Kāds nāca šurp, turklāt bija pavisam netālu. Mēs metāmies uz tuvākajām durvīm, un tās viegli atvērās. Iespraucāmies iekšā, aizvērām durvis un atslējāmies pret tām ar muguru.