Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Emma pavilka malā raupjo audumu. Iesākumā mazītiņais kriksītis izskatījās pēc krita gabaliņa - līdz mana draudzene to paritināja pa plaukstu.

Kriksītim bija divas locītavas un mazs, nokrāsots nadziņš.

Tas izrādījās iesārts pirksts.

- Tā nevajadzēja, - es teicu.

Reinaldo redzēja, ka mēs nesaprotam. - Tas ir Mātes pirksts, -viņš paskaidroja. - Sasmalciniet un izmantojiet, kā vēlaties.

Emma iepleta acis, un viņas plauksta mazliet noslīdēja, it kā pirksts būtu trīsreiz pieņēmies svarā. - Es nevaru to pieņemt, -viņa sacīja. - Tas ir par daudz.

Putekļu māte pasniedza veselo roku - tā bija mazāka nekā iepriekš, un vietu, kur agrāk atradās pirksts, sedza apsējs. Dziedniece saņēma Emmas plaukstu, ielika tajā dāvanu un kaut ko nomurmināja. Reinaldo pārtulkoja: - Jūs abi varētu būt mūsu pēdējā cerība. Es atdotu jums visu roku, ja vien varētu.

- Pat nezinu, ko teikt, - es nočukstēju. - Paldies.

- Izmantojiet to taupīgi, - Reinaldo piebilda. - Ar mazumiņu pietiek ilgam laikam. Ak jā, jums noderēs vēl kaut kas. - Puisis izvilka no aizmugures kabatas un pašūpoja gaisā divus respira-torus. - Citādi iemidzināsiet ne tikai ienaidniekus, bet arī paši sevi.

Es vēlreiz pateicos un paņēmu maskas. Putekļu māte viegli paklanījās, un viņas milzīgie svārki noslaucīja grīdu.

- Tagad gan mums laiks iet, - Bentems sacīja, un mēs atstājām Pitu dziednieku un abu mazo lācēnu kompānijā, kuri bija pienākuši un pieglaudušies sasirgušajam vecākajam draugam.

Mēs uzkāpām atpakaļ uz cilpu gaiteni. Tiklīdz bijām nonākuši kāpņu laukumiņā un es ieraudzīju, kur atrodos, man viegli sareiba galva un pārņēma tāds nelabums, kā stāvot bezdibeņa malā. Mūsu priekšā aiz astoņdesmit septiņām durvīm pavērās astoņdesmit septiņas pasaules, kas savienojās ar šo vietu kā ar muguras smadzeņu smalkākajām nervu stīgām. Kuru katru bridi mēs iziesim pa vienām no tām un varbūt nekad vairs neatgriezīsimies. Es jutu, kā cinās vecais un jaunais Džeikobs, un mani cits pēc cita pārplūdināja šausmu un aktivitātes viļņi.

Bentems ātri pārvietojās ar spieķa palīdzību un nebeidza vien runāt. Viņš pateica, kuras durvis izvēlēties, kā aiz tām sameklēt nākamās durvis un pāriet uz cilpu Kola pusē, kā pēc tam atkal iekļūt Pancilpikuma aparātā jau Kola cietoksnī. Viss izklausījās ļoti sarežģīti, bet Bentems apgalvoja, ka ceļš nav tāls un ir iezīmēts ar norādēm. Lai vēl vairāk nodrošinātos pret apmaldīšanos, viņš teicās sūtīt mums līdzi savu asistentu, kurš rādīs ceļu. Asistentam bija jāpārtrauc labot aparāta mehānismu, un, kamēr mēs atvadījāmies, viņš drūmi stāvēja mums blakus un klusēja.

Bentems paspieda mums roku. - Visu labu! Lai jums veicas, un paldies! - viņš teica.

- Pateicībai vēl par agru, - Emma attrauca.

Asistents pavēra vienas no durvīm un gaidīja pie tām.

- Atvediet manu māsu, - Bentems lūdza. - Un, kad atradīsiet viņas nolaupītājus... - Vecais kungs pacēla cimdā tērpto roku un savilka pirkstus dūrē, tā ka āda savelkoties nogurkstēja. - Nežēlojiet viņus.

- Nežēlosim, - es apsolīju, un mēs izgājām pa durvīm.

Mēs sekojām Bentema asistentam iekšā istabā garām parastām mēbelēm, izgājām ārā caur trūkstošo ceturto sienu un ielī

dām mūžzaļo koku audzē. Bija dienas vidus vēlā rudenī vai agrā pavasari, un vēsais gaiss reibinoši smaržoja pēc meža. Mūsu pēdas čabēja pa labi iemīto taku, un vēl bija dzirdami vien kāda dziedātājputna treļļi un tāla ūdenskrituma šalkoņa, kas kļuva aizvien skaļāka. Bentema asistents izrādījās mazrunīgs, un tas mūs apmierināja. Mani un Emmu pārņēma nospiedoša, smeldzoša spriedze, un laiskas sarunas nebija prātā.

Izgājuši no kolcu audzes, nonācām uz ceļa, kas izlocījās ap kalna kori. Klaja ainava ar pelēkām klintīm un atsevišķiem sniega plankumiem. Tālumā augošās priedes atgādināja izspūrušas otas. Mēs skrējām uz priekšu mērenā tempā, sargājoties pārāk ātri iztērēt visus spēkus. Pēc dažām minūtēm jau stāvējām rēcoša ūdenskrituma malā.

Tur arī ieraudzījām vienu no Bentema solītajām norādēm, kas bija skaidra kā diena: TURP.

- Kur mēs atrodamies? - Emma pavaicāja.

- Argentīnā, - asistents atbildēja.

Atbilstoši norādei devāmies uz priekšu pa taku, kuru koki un krūmi pamazām darīja aizvien šaurāku. Mēs lauzāmies aizvien tālāk cauri kazenājam, un ūdenskrituma troksnis aiz muguras noslāpa. Taka izbeidzās pie nelielas tērces. Mēs pagājāmies gar to vēl dažus simtus jardu, līdz izbeidzās arī tā, un ūdens kalna nogāzē ietecēja zemā atverē, kuru skatienam aizsedza papardes un sūnas. Asistents nometās strauta malā ceļos un pavilka malā zāļu aizkaru, bet tad sastinga.

шиш

- Kas tur ir? - es čukstus jautāju.

Puisis izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli un trīsreiz izšāva alā. Atskanēja stindzinošs brēciens, un tērcē ievēlās kāds beigts radījums.

- Kas tas ir? - es atkārtoju jautājumu, blenzdams uz līķi. Spalvu kušķī varēja saskatīt tikai ķepas.

- Nezin’, - asistents norūca. - Bet tas gaidīja jūs.