Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Tas nav ar mieru runāt ne ar vienu citu, tikai ar jums! -Nims paskaidroja un līdz ar mani piesteidzās pie būra. - Te nu viņš ir, tu, muļķa putns! Nodod savu ziņu!

- Sveiks, Džeikob! - putns sacīja. - Te runā mis Peregrine.

- Kas? - Es biju šokā. - Vai tad tagad viņa ir papagailis?

- Nē, - Emma paskaidroja, - tas ir mis Peregrines ziņojums. Turpini, papagaili! Ko viņa lika pateikt?

- Esmu sveika un vesela sava brāļa torni, - putns pavēstīja jau gandrīz cilvēka balsī. - Ari pārējie ir šeit: Milards, Olivija, Horācijs, Brantlija, Enohs un citi.

Mēs ar Emmu saskatījāmies. - Brantlija?

Putns turpināja kā dzīvs automātiskais atbildētājs: - Mis Žubītes suns man pateica, kur jūs meklēt - tevi un Blūmas jaunkundzi. Gribu tevi atrunāt no jebkādiem glābšanas mēģinājumiem. Mums šeit nekas nedraud, un nav nepieciešams riskēt ar jūsu dzīvību muļķīgu triku dēļ. Tā vietā mans brālis piedāvā šādu risinājumu: padodieties sargiem Dūmu ielas galā, un jums neviens nedarīs pāri. Es jūs lūdzu pakļauties. ŠI ir mūsu vienīgā iespēja. Drīz mēs atkal būsim kopā un mana brāļa aprūpē un aizsardzībā kļūsim par jaunās īpatņu pasaules sastāvdaļu.

Papagailis iesvilpās par zīmi, ka vēstījums ir galā.

Emma nogrozīja galvu. - Tas neizklausās pēc mis Peregrines. Ja vien viņai nav izskalotas smadzenes.

- Un viņa nemēdz dēvēt bērnus tikai vārdā vai uzvārdā, - es domāju tāpat. - Viņa teiktu mis Brantlija.

-Jūs neticat, ka tā vēsts ir īsta? - Bentems jautāja.

- Es nezinu, kas tas bija, - Emma atbildēja.

Bentems noliecās pie būra un teica: - Apstiprināt autentiskumu!

Putns neatbildēja. Bentems piesardzīgi atkārtoja komandu un pielieca galvu uz papagaiļa pusi. Tad piepeši viņš izslējās.

- Nolādēts!

Un tad to sadzirdēju ari es: putns tikšķēja.

- BUMBA! - Emma iekliedzās.

Pits iesvieda būri stūri, aizsargājot mūs piesedza un uzgrieza papagailim muguru. Istaba žilbinoši uzliesmoja, un atskanēja apdullinošs sprādziens, bet es nejutu sāpes - visu triecienu uzņēma lācis. Mēs bijām sveiki un veseli, ja neņem vērā spiedienu, kas aizsita ausis un norāva Bentemam cepuri, un tam sekojošo svilinošo, bet, par laimi, īslaicīgo karstuma vilni.

Kad apdulluši virzījāmies laukā no istabas, visur lidoja sienu krāsas gabaliņi un papagaiļa spalvas. Mēs visi bijām neskarti, izņemot lāci, kurš nošļuka uz visām četrām, iesmilkstējās un drebēdams parādīja mums savu muguru. Tā bija apsvilusi melna un zaudējusi spalvu. Bentems, to ieraudzījis, dusmās iekliedzās un apskāva dzīvnieka kaklu.

Nims aizskrēja pamodināt Putekļu māti.

- Vai tu zini, ko tas nozīmē? - Emma drebēdama vērās mani plati ieplestām acīm. Esmu pārliecināta, ka es izskatījos tāpat -kā jau var izskatīties cilvēks, kurš pārcietis bumbas eksploziju.

- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ne jau mis Peregrine atsūtīja to papagaili, - es sacīju.

-Acīmredzot...

- Un Kols zina, kur mēs atrodamies.

-Ja līdz šim vēl nezināja, tad tagad gan zina. Putni vēstneši ir trenēti tā, lai sameklētu cilvēkus pat tad, ja nosūtītājam nav zināma precīza adrese.

- Tas noteikti nozīmē, ka viņš ir noķēris Edisonu. - To iedomājoties, man sažņaudzās sirds.

-Jā, bet tas nozīmē vēl ko citu. Kols baidās no mums. Pretējā gadījumā viņš necenstos mūs nogalināt.

- Iespējams, - es piekritu.

- Džeikob, noteikti! Un ja viņš baidās no mums... - Acis piemiegusi, Emma pavērās manī. - Tas nozīmē, ka viņam ir, no kā baidīties.

- Viņš nav nobijies, - Bentems iejaucās un pacēla galvu, atraudamies no Pita kakla. - Viņam būtu jābaidās, bet tā nav. Tas putns netika sūtīts, lai jūs nogalinātu, bet tikai lai padarītu nekaitīgu. Šķiet, ka mans brālis grib, lai jaunais Džeikobs paliek dzīvs.

- Es? Kāpēc? - es nesapratu.

- Man prātā nāk tikai viens iemesls. Viņu sasniegušas vēstis par to, ka jūs tikāt galā ar tukšpauri, un tas viņu pārliecināja, ka jūs tik tiešām esat īpašs.

- Kādā ziņā īpašs?

- Es teiktu tā: viņš uzskata, ka jūs varētu būt beidzamā atslēga uz Dvēseļu krātuvi. Tas, kurš spēj saskatīt dvēseļu krūkas un rīkoties ar tām.

- Kā jau teica Putekļu māte, - Emma čukstus atgādināja.

- Tas ir neprāts! - es izspēru. - Vai tā varētu būt patiesība?

- Svarīgi ir tikai tas, ka viņš tam tic, - Bentems paskaidroja. - Bet tas neko nemaina. Jūs atbrīvosiet draugus, kā plānots, un pēc tam mēs nogādāsim jūs, jūsu draugus un mūsu imbrines pēc iespējas tālāk no mana brāļa un viņa trakajiem plāniem. Tomēr mums jāpasteidzas - Džeika līdzskrējēji sadzīs papagaiļa pēdas līdz pat šai mājai. Drīz vien viņi būs klāt, un jums ir jātiek prom pirms to ierašanās. - Mūsu namatēvs ielūkojās kabatas pulkstenī. - Un, runājot par to, - ir jau gandrīz seši.

Mēs gatavojāmies doties ceļā, kad telpā ieskrēja Putekļu māte un Reinaldo.

- Putekļu māte vēlas jums kaut ko iedot, - puisis teica, un dziedniece sniedza mums audumā ievīstītu mazu priekšmetu.

Bentems izmeta, ka dāvanām nav laika, bet Reinaldo uzstāja. - Ja jums gadīsies nepatikšanas, - viņš turpināja, iespiezdams vīstokli Emmai saujā, - atveriet to!