Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mēs bijām iemukuši istabā, kur apaļas bija ne tikai sienas, bet arī griesti. Atradāmies milzīgā - trīsdesmit pēdas platā -, vēl nepabeigtā drenu caurulē, turklāt nebūt ne vieni. Caurules galā, kur vīdēja lietainās dienas blāvā gaisma, uz sastatnēm sēdēja ducis vīru un apjukuši vērās uz mums. Mēs bijām iztraucējuši viņus pusdienas pārtraukumā.

- Ei! Kā jūs te iekļuvāt? - viens uzsauca.

- Bērni... - teica kāds cits. - Paklau, te nav nekāds rotaļlau-kums!

Tie bija amerikāņi, un viņi īsti nezināja, ko par mums domāt. Mēs neuzdrošinājāmies atbildēt, jo baidījāmies, ka nebūtnes gaitenī mūs sadzirdēs. Es ari bažījos, vai strādnieku klaigāšana nepievērsīs to uzmanību.

- Kur tev tas pirksts? - es pačukstēju Emmai. - Šķiet, ir pienācis īstais bridis to pārbaudīt.

Un mēs ķērāmies pie lietas. Tas ir, abi uzlikām respiratorus (kas gan tērcē bija izmirkuši, tomēr darba kārtībā), tad Emma nourbināja mazu drusciņu no Putekļu mātes pirksta, un mēs gar cauruli devāmies uz priekšu pie strādniekiem, lai uzpūstu viņiem putekļus. Vispirms Emma mēģināja tos nopūst no saujas, bet putekļi kā mākonis tikai pacēlās mums virs galvas, un no tā mana seja sāka kņudēt un kļuva mazliet nejutīga. Tad es centos mest smalkos miltus, bet ari no tā nekas nesanāca. Izrādījās, ka putekļi nemaz neder kā uzbrukuma ierocis. Šajā brīdī strādnieki pie caurules jau sāka zaudēt pacietību un viens pat nolēca no sastatnēm, lai padzītu mūs ar varu. Emma noslēpa pirkstu un uzšķīla uguni; gaiss nopaukšķēja, un liesma aizdedzināja gaisā sakrājušos putekļus, kas acumirklī pārvērtās dūmos.

- Oho! - vīrietis iesaucās. Viņš sāka klepot un drīz vien sabruka uz zemes, cieši iemidzis. Kad daži draugi metās viņam palīgā, anestēzijas dūmu mākonis pieveica arī viņus un visi sakrita zemē blakus kolēģim.

Atlikušie strādnieki beidzot nobijās, sadusmojās un sāka uz mums kliegt. Mēs skrējām atpakaļ uz durvim, pirms situācija bija kļuvusi vēl saspīlētāka. Es pārbaudīju, vai gaitenī gaiss ir tīrs, un mēs izlavījāmies laukā.

Tiklīdz durvis mums aiz muguras bija ciet, vīriešu balsis pavisam apklusa, it kā nevis durvis būtu aizvērtas, bet gan viņi paši kaut kā izslēgti.

Mazu gabaliņu paskrējām, tad apstājāmies un ieklausījāmies, vai nedzirdēsim soļus; pēc tam atkal skrējām lejā pa spirālveida gaiteni, mijoties aktīvai kustībai un klusuma posmiem. Vēl divreiz sadzirdējām kādu nākam un iemukām aiz durvīm. Pirmoreiz mēs nokļuvām džungļu svelmē, kur atbalsojās pērtiķu brēcieni, otrreiz noslēpāmies kleķa būdā ar māla klonu un neskaidrām kalnu aprisēm tālumā.

Visbeidzot grīda vairs neveda lejup un sienas bija taisnas. Aiz pēdējā loka atradās divviru durvis, aiz kurām spīdēja spoža saules gaisma.

- Vai tad ari te nav jābūt sargiem? - es bažīgi vaicāju.

Emma paraustīja plecus un pamāja uz durvīm, kas bija šķietami vienīgā izeja no torņa. Es jau grasījos atstumt tās vaļā, kad izdzirdēju aiz tām balsis. Kāds vīrietis stāstīja jokus. Es saklausīju tikai viņa balss murdoņu, nevis atsevišķus vārdus, bet tas noteikti bija joks, jo, tiklīdz stāsts bija galā, atskanēja rēcoši smiekli.

- Lūk, ari tavi sargi, - Emma sacīja kā viesmīle, kura pasniedz smalku ēdienu.

Mēs varējām vai nu gaidīt, cerot, ka sargi aizies prom, vai ari atvērt durvis un pieveikt viņus. Otrā izvēle būtu ātrāka un drosmīgāka, tāpēc es pamodināju sevi jauno Džeikobu un pavēstīju, ka mēs grūdīsim durvis vaļā un cīnīsimies. Un, lūdzu, nekādu šis lietas apspriešanu ar veco Džeikobu, kurš neizbēgami sāktu činkstēt un izvairīties no cīņas. Tomēr tad, kad es beidzot biju visu nokārtojis, Emma jau ķērās pie lietas.

Viņa klusi un ātri atrāva vaļā vienu virpuļdurvju pusi. Mūsu priekšā atradās piecu nebūtņu muguras dažādās uniformās, un katram pie jostas karājās mūsdienīgas policijas pistoles. Viņi mierīgi stāvēja, skatīdamies uz otru pusi. Neviens nepamanīja, ka durvis ir vaļā. Tālāk pletās iekšpagalms, ko no visām pusēm ieskāva zemas baraku tipa ēkas, bet vēl aiz tām pacēlās cietokšņa mūri. Es piegrūdu pirkstu pie Putekļu mātes pirksta, kas glabājās Emmas kabatā, un nedzirdami sacīju: gulēt! Ar to es gribēju panākt, lai nebūtnes zaudētu samaņu un tad tos varētu ievilkt torni - tas šķita lietderīgākais risinājums. Draudzene mani saprata, līdz pusei pievēra durvis un ķērās pie pirksta. Es uzmeklēju aiz siksnas noslēptos respiratorus.

Nākamajā mirklī tālumā pār cietokšņa mūri pārlidoja liesmojoša masa, apmeta gaisā graciozu loku un ar blīkšķi piezemējās iekšpagalma vidū. Liesmojoši kumšķi aizlidoja uz visām pusēm, un tas manāmi satrauca sargus. Divi sargi devās apskatīties, kas tur nokritis, un, tiklīdz viņi pieliecās, lai nopētītu liesmojošo masu, pār mūri pārlidoja vēl viens degošs vīkšķis un trāpīja vienam no tiem. Kareivis nokrita zemē, un viņa ķermenis aizdegās. (Spriežot pēc asās smakas, kas strauji izplatījās, dega benzīna un ekskrementu maisījums.)