Pērkondārds

Pēc pēdējā sitiena Seila seja kļuva sarkana. - Četri tūkstoši! Es nebūtu tā riskējis, ja zinātu, ka tu esi tik labs spēlētājs, - viņš noteica, piegāja pie sienas un no­spieda pogu. Daļa sienas ar hidraulikas palīdzību pa­virzījās uz spēļu zāles pusi. Kad tā atgriezās atpakaļ, nebija nekādu zīmju, ka zāle reiz te bijusi. Tas bija prasmīgi nostrādāts. Tādu mantiņu var atļauties tikai vīrs ar naudu.

Bet Seilam vairs nebija noskaņojuma spēlēt. Viņš pameta kiju Ņirgas kungam kā šķēpu. Sulaiņa roka izstiepās un satvēra to. - Paēdīsim, - Seils sacīja.

Viņi apsēdās viens otram pretī pie gara stikla galda blakusistabā. Ņirgas kungs lika galdā kūpinātu lasi, tad arī kādu sautējumu. Alekss dzēra ūdeni. Seils, kurš bija atguvis labo omu, no vecmodīga trauka iedzēra sarkanvīnu.

-   Tu šodien zināmu laiku pavadīji pie Pērkondārda datora.

-Jā.

-Un…

-   Tas ir lielisks, - Alekss sacīja un tā arī domāja. Vi­ņam joprojām bija grūti noticēt, ka šim smieklīgajam vīram viss ir tā nostrādāts, tik gludi un vērienīgi.

-   Tātad kuras programmas tu lietoji?

-Vēsturi. Dabaszinātnes. Matemātiku. Tas bija ne­ticami, bet vispār es tiku galā ar visām.

-   Vai tev ir arī kādi aizrādījumi?

Alekss mirkli padomāja. - Es biju pārsteigts, ka tam nav 3D paātrinājuma.

-   Pērkondārds nav domāts spēlītēm.

-   Vai jūs esat apsvēruši domu par piemērotām aus­tiņām un mikrofonu?

-   Nē. - Seils pakratīja galvu. - Tā ir laba doma. Man žēl, bet tu pie mums esi tikai uz īsu brīdi. Rīt mēs apskatīsim internetu. Pērkondārds ir pieslēgts visiem iespējamiem pieslēgumiem. Un tas tiek kontrolēts šeit. Tātad tam ir jābūt pieejamam visas divdesmit četras stundas diennaktī.

-   Tas ir lieliski.

-    Tas ir vairāk nekā lieliski. - Seila acis raudzījās kaut kur tālumā, un to mazās, pelēkās varavīksnenes trīsuļoja kā dejodamas. - Rīt mēs sākam datorus vest laukā no rūpnīcas, - viņš sacīja. - Tie tiks piegādāti gan ar lidmašīnām, gan ar vilcieniem, gan ar kuģiem. Vienas dienas laikā datori tiks nogādāti ikvienā vietā valstī. Un nākamajā dienā tieši divpadsmitos premjer­ministrs būs tik laipns nospiest STARTA pogu, lai pie­slēgtu visus manus Pērkondārdus internetam on-line režīmā. Un tajā pašā brīdī visas skolas būs savieno­tas savā starpā. Tu tikai padomā, Aleks! Tūkstošiem skolēnu - simtiem tūkstošu - sēdēs pie ekrāniem bei­dzot kopā. Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos. Viena skola. Viena ģimene. Un tad viņi uzzinās par mani, kas es esmu!

Seils pacēla savu glāzi un iztukšoja to.

-   Kāda ir kaza? - viņš jautāja.

-   Kā, lūdzu?

-    Sautējums. Tā ir kazas gaļa. Manas mātes re­cepte.

-   Viņa laikam bija neparasta sieviete.

Herods Seils pacēla glāzi, un Ņirgas kungs to at­kal piepildīja. Viņš lūkojās uz Alekšu aizdomu pilns. - Zini, - viņš sacīja, - man ir tāda sajūta, ka mēs esam tikušies jau agrāk.

-   Es tā nedomāju…

-  Jā, jā. Man tava seja liekas pazīstama. Vai ne, Ņir­gas kungs? Ko jūs domājat?

Sulainis ar vīna kausu nostājās aizmugurē. Viņa ne­dzīvā, baltā galva kratījās, apskatot Alekšu no visām pusēm. - īi Rāa! - viņš noteica.

-   Jā, protams. Tev taisnība!

-   īi Rā? - Alekss atkārtoja.

-   īens Raiders. Drošības darbinieks, kuru es jau reiz pieminēju. Tu viņam esi ļoti līdzīgs. Kāda sagadīšanās,vai tev nešķiet?

-    Es nezinu. Neesmu viņu nekad redzējis. - Alekss juta, ka tuvojas briesmas. - Jūs sacījāt, viņš nesen esot aizgājis no jums.

-    Jā. Viņš tika nosūtīts uz šejieni, lai spiegotu, bet, ja jau tu jautā, - viņš nekad nebija tik labs spēlma­nis. Pusi sava brīvā laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Un vēl - viņš nekad neiepirkās tu­vējā apkaimē. Protams, ir vēl šis tas, kas jums ir ko­pīgs. Es noprotu, kur Volas jaunkundze tevi šodien atrada… - Seila acu zīlītes kļuva arvien lielākas, it kā cenšoties iekļūt Alekša domās. - Tu nebiji savā kabi­netā.

-    Es biju mazliet nomaldījies. - Alekss paraustīja plecus, cenzdamies izkliedēt saspridzinājumu.

-   Lai tā būtu. Ceru, tu šovakar neiesi vēlreiz klejot.

Šobrīd apsardze ir pastiprināta, un, ja pamanīji, visi mani vīri ir bruņoti.

-   Es nedomāju, ka Lielbritānijā tas ir atļauts.

-    Man ir speciāla atļauja. Bet jebkurā gadījumā, Aleks, gribu tev ieteikt pēc vakariņām doties pa taisno uz savu istabu. Un tur arī palikt. Būšu apbēdināts, ja tu tumsā tiksi pieķerts un nogalināts. Protams, ja tas notiktu, tu dotu man iespēju ietaupīt četrus tūkstošus mārciņu.

-   Taisnību sakot, jūs aizmirsāt man izrakstīt čeku.

-    Tu to saņemsi rītdien. Varbūt mēs varētu paēst kopā pusdienas? Ņirgas kungs mums pagatavotu kaut ko pēc manas vecmāmiņas receptes.

-   Vēl kaut ko no kazas gaļas?

-   No suņa.

-  Acīmredzot jums ir bijusi ģimene, kas ļoti mīlējusi dzīvniekus.

-   Tikai tādus, ko var ēst, - Seils pasmaidīja. - Bet tagad gan man tev jānovēl - arlabunakti.

Pusdivos naktī Alekss pavēra acis un tajā pašā mir­klī pamodās.