Pērkondārds

Slikts sākums.

Alekss piegāja pie kāpnēm un, jūtot sievietes acis kā dunčus mugurā, kāpa augšā, no kurienes nāca gaisma.

NAKTS VIESI

Herods Seils spēlēja snukeru brīdī, kad Alekss parā­dījās tās telpas dziļumā, kur atradās milzīgā medūza. Bija gandrīz neiespējami pateikt, no kurienes ir sma­gais koka snukera galds, un Alekss nespēja atbrīvoties no domas, ka mazais vīrelis izskatās mazliet smieklīgi, gandrīz pazuzdams aiz zaļā, rupjā vilnas galdauta. Ņirgas kungs bija kopā ar viņu, nēsādams soliņu, uz kura Seils pakāpās, lai izdarītu sitienu. Pretējā gadī­jumā viņš nespētu pasniegties pāri galda malai.

-    Ā! Labvakar, Fēliks. Jā, protams, es domāju - Aleks! - iesaucās Seils. - Vai tu spēlē snukeru?

-   Šad tad.

-   Kā tev patiktu uzspēlēt ar mani? Seit ir tikai divas sarkanās bumbas, tad varbūt spēlējam uz krāsām. Bet varu derēt, tas nebūs tavs vienīgais guvums.

-   Uz cik?

-   Ha-ha! - Seils iesmējās. - Es tev varētu dot desmit mārciņas par punktu.

-   Tik daudz? - Alekss izskatījās pārsteigts.

-    Tādam vīram kā es tas nav nekas. Nekas! Kā­pēc gan ne, esmu ar mieru dot tev simt mārciņas par punktu.

-    Tad kāpēc jūs nespēlējat? - Vārdi plūda maigi, bet joprojām piesardzīgi.

Seils domīgi ieskatījās Aleksam cieši acīs. - Labi, - viņš sacīja. - Simt mārciņu par punktu. Kāpēc gan ne? Man patīk risks. Mans tēvs mīlēja riskēt.

-   Šķiet, ka viņš bija frizieris.

-   Kas tev to teica?

Alekss klusībā sevi lādēja. Kāpēc viņš vienmēr zaudē modrību, kad ir kopā ar šo vīru? - Lasīju avīzē, - viņš teica. - Tēvs man iedeva šo to pārjums izlasīt, kad biju uzvarējis konkursā.

-   Tad lai notiek, simt mārciņas par punktu. Bet ne­domā, ka kļūsi bagāts. - Seils sita pa balto bumbu, sūtot tieši virsū sarkanajai un to pēc tam tālāk vidējā kabatā. Medūza aizdreifēja garām, it kā vērodama spēli no baseina. Ņirgas kungs paņēma mazo soliņu un nēsāja to apkārt spēļu galdam. Seils skaļi smējās un sekoja sulainim, tad izdarīja nākamo sitienu, veikli raidot melno bumbiņu stūrī.

-   Ar ko nodarbojas tavs tēvs? - viņš pajautāja.

-   Viņš ir arhitekts, - Alekss atbildēja.

-   Tiešām? Un ko tad viņš ir paveicis? - jautājums skanēja, it kā garām ejot. Alekss nebrīnītos, ja šobrīd tiktu pārbaudīts.

-   Viņš strādā Soho birojā, - Alekss sacīja. - Pirms tam viņš darbojās mākslas galerijā Aberdīnā.

-   Jā. - Seils uzkāpa uz soliņa un nomērķēja. Melnā bumbiņa pagāja garām kabatiņai tikai milimetra attā­lumā un iegriezās centrā. Seils sadrūma. - Tā bija tava vaina, - viņš strupi uzsauca Ņirgas kungam.

-   Vrr?

-    Tu aizsedzi galdu. Nekad nedomā. Nekad ne­domā. - Viņš pagriezās pret Alekšu. - Tev neveicas.

Neviena no bumbiņām neiegāja kabatā. Tu šobrīd neko neesi laimējis.

Alekss izrāva kiju no statīva un uzmeta skatienu galdam. Seilam bija taisnība. Pēdējā sarkanā bumbiņa bija pārāk tuvu galda polsterējumam. Bet snukera spēlē ir arī citi veidi, kā iegūt punktus. Un Alekss zināja divus. Šo spēli viņš neskaitāmas reizes bija spēlējis ar tēvabrāli īenu Raideru. Viņi abi bija pat Celsi kluba biedri, un Alekss tajā pārstāvēja junioru komandu. To viņš Seilam sarunā nebija pieminējis. Alekss rūpīgi novērtēja sarkano bumbiņu un tad sita. Ideāli!

-    Gandrīz trāpīts! - Seils bija atpakaļ pie galda, pirms bumbiņa beidza ripot, bet pārsteidzās. Viņš no­stājās pie baltās bumbiņas, kas ietriecās polsterējumā un aizripoja garām rozā bumbiņai. Alekša pretinieks palika ar garu degunu. Apmēram pēc divdesmit se­kundēm viņš novērtēja situāciju un ievilka elpu. - Tev tika gabaliņš no veiksmes! - Seils sacīja. - Izskatās, ka tu pilnīgi nejauši iedzini mani stūrī. Nu paskatīsi­mies… -Viņš koncentrējās, kad sita pa balto bumbiņu, mēģinot to raidīt apkārt rozā bumbiņai. Bet viņš atkal izgāzās, kļūdoties tikai par kādu milimetru. Atskanēja troksnis, it kā tā pieskartos rozā bumbiņai.

-    Neprecīzs šāviens, - Alekss sacīja. - Seši punkti manā labā. Tas ir, es domāju, man ir sešsimt mār­ciņu?

-Ko?

-    Sitiens dod man sešus punktus. Simt mārciņas par katru punktu.

-   Labi, labi, labi! - Uz Seila lūpām parādījās sieka­las. Viņš skatījās uz galdu, it kā neticēdams tam, kas noticis.

Viņa sitiens bija mērķēts pa sarkano bumbiņu. Tas bija viegls sitiens uz augšējo stūri, un Alekss paņēma to bez stomīšanās. - Un nākamie simt jau dod sep­tiņsimt mārciņu, - viņš sacīja. Viņš aizgāja no galda, skardams Ņirgas kungu. Viņš ātri novērtēja leņķi. Jā…

Alekss precīzi skāra melno bumbu, nosūtot to stūrī, kamēr baltā bumbiņa ripoja atpakaļ un labā leņķī trā­pīja dzeltenajai. Viens tūkstotis četri simti mārciņu un vēl divi simti, kad viņš drīz pēc tam iesita arī dzel­teno bumbu. Seils varēja tikai neticēdams noskatī­ties, kā Alekss iesit zaļo, brūno, zilo un rozā bumbiņu kabatiņās un tad gandrīz pāri visam galdam triec pa melno.

-   Man jau ir četri tūkstoši simt mārciņu, - Alekss sacīja. Viņš nolika kiju. - Liels paldies jums.