Pērkondārds

blakus durvīm. Iedegās zaļa gaisma, kas nolasīja viņa pirkstu nospiedumus, un pēc brīža durvis bez trokšņa atvērās.

Aiz durvīm viss bija pilnīgi citādi. Pēc mājas, kur valdīja māksla un elegance, Alekss jutās kā nonācis nākamajā gadsimtā. Gari, balti gaiteņi ar metālisku grīdu. Dienasgaismas. Nedabisks dzestrums no gaisa kondicionētājiem. Pilnīgi cita pasaule.

Kāda plecīga un barga sieviete abus jau gaidīja. Vi­ņas gaišie mati bija savīti tievās sprogās. Sievietei bija savādi tukša, mēnesim līdzīga seja, brilles lielos rām­jos un dīvaini dzeltenā tonī krāsotas lūpas. Viņa bija ģērbusies baltā halātā ar zīmotni uz krūšu kabatas. Tur varēja lasīt: VOLA.

-   Jūs laikam esat Fēlikss, - viņa sacīja. - Vai tagad, kā saprotu, Alekss? Vai ne? Būsim pazīstami! Es esmu Volas jaunkundze. - Viņai bija jūtams vācu akcents. - Jūs varat saukt mani par Nadju. - Sieviete paskatī­jās uz Ņirgas kungu. - Es viņu ņemšu līdzi.

Ņirgas kungs paklanījās un pameta ēku.

-   Šurp. - Volas jaunkundze sāka iet. - Mums šeit ir četri bloki. Pašlaik esam A blokā. Tas ir Administrā­cijas un atpūtas bloks. B ir Rūpnieciskais bloks. C ir Noliktavas. D blokā tiek izstrādāts Pērkondārds.

-   Kur ir brokastis? - Alekss iejautājās.

-   Tu vēl neesi ēdis? Atnesīšu tev sviestmaizes. Seila kungs ir ļoti nepacietīgs. Viņš vēlas, lai tu pēc iespējas ātrāk visu apgūtu.

Viņa gāja kā zaldāts - taisnu muguru, klaudzinā­dama melnajās ādas kurpēs ieautās kājas. Alekss se­koja viņai pa durvīm tukšā kvadrātveida istabā. Tur stāvēja krēsls un rakstāmgalds, uz kura, protams, atra­dās Pērkondārds.

Tā bija jauka ierīce. iMac bija pirmais dators ar pa­tiešām nozīmīgu dizainu, bet šis pārspēja pat to. Tam bija melns korpuss ar baltu zibens šautru vienā sānā un ekrānu vidū. Alekss piesēdās pie galda un ieslēdza to. Dators acumirklī reaģēja. Kustīga dakša ekrānā izgaismojās vietā, kur parasti bija attēloti mākoņi, un tad parādījās koši sarkani degoši burti SR, Seila rūpnīcas logo, pēc tam darba virsma ar matemātikas, dabaszinātnes, franču valodas ikonām - visas sagata­votas darbam. Alekss acumirklī ievilka gaisu un sajuta datora ātrumu un varenību. Un Herods Seils grasījās dot pa tādam datoram katrai skolai šajā valstī. Viņš bija apbrīnas vērts vīrs. Tā bija neticama dāvana.

-    Es jūs atstāšu šeit, - sacīja Volas jaunkundze. - Domāju, jums būs labāk darboties ar datoru pašam. Šovakar jums ir paredzētas vakariņas kopā ar Seila kungu, un tad jūs viņam izstāstīsiet par savām izjūtām.

-   Jā, es viņam pastāstīšu.

-  Es jums atsūtīšu sviestmaizes. Bet man jūs jālūdz neatstāt telpu. Pats saprotat, drošības apsvērumu dēl.

-   Kā teiksiet, Volas jaunkundz, - Alekss neiebilda.

Sieviete aizgāja. Alekss atvēra vienu no program­mām un turpmākās trīs stundas pavadīja, darbojoties ap moderno ierīci Pērkondārds. Pat tad, kad bija at­sūtītas sviestmaizes, viņš tās neievēroja, ļaujot tām apkalst uz šķīvja. Alekss nevarēja teikt, ka viņam būtu patikuši skolas darbi, bet bija jāatzīst, ka šis dators tos padarīja interesantākus. Vēstures programmā Port- stenlijas kauja ilustrēta ar videoklipiem un mūziku. Kā iegūt skābekli no ūdens? Dabaszinību programma to izdarīs jūsu acu priekšā. Pērkondārds pat atrisināja ģeometrijas uzdevumus, turklāt daudz saprotamākā veidā, nekā jebkad to būtu darījis Donovana kungs Bruklendas skolā.

Alekss paskatījās pulkstenī. Bija jau viens. Viņš šajā telpā uzturējās jau vairāk nekā četras stundas. Zēns izstaipījās un pārtrauca darbu. Nadja Vola bija pie­teikusi neatstāt telpu. Bet, ja Seila rūpnīcā bija kādi noslēpumi, viņš necerēja tos atrast šeit. Alekss piegāja pie durvīm un pārsteigts konstatēja, ka tās nav aiz­slēgtas. Viņš izgāja gaitenī. Tur neviena nebija. Bija laiks rīkoties.

A bloks bija Administrācijas un atpūtas bloks. Alekss pagāja garām vairākiem birojiem, līdz nonāca pie uzraksta "Kafetērija". Tur bija apmēram četrdes­mit vīriešu un sieviešu, visi vienādos baltos halātos un ar vienādiem uzrakstiem. Tie sēdēja un enerģiski runāja, ēdot pusdienas. Viņš bija izvēlējies īsto brīdi. Neviens nemanīja, kā viņš pa stikloto koridoru no­kļuva B blokā. Visur bija mirgojoši datoru monitori, savienoti ar birojiem, piramīdās sakrauti papīri un izdrukas. Programmu attīstība. Cauri C blokam - Pē­tījumi garām bibliotēkai ar nebeidzamiem grāmatu un disku pilniem plauktiem. Garām aizgāja divi teh­niķi, savā starpā runādamies, un Alekss paslēpās aiz plauktiem. Viņš bija izsists no sliedēm. Viņš vairs ne­saprata, ko īsti meklē. Iespējams, nepatikšanas. Ko gan vēl šeit varētu atrast?

Viņš lēnām, prātīgi un neuzkrītoši centās tikt līdz pēdējam blokam. Sadzirdējis murminošas balsis, zēns ātri paslēpās nišā aiz dzeramā ūdens strūklakas. Ga­rām pagāja divi vīrieši un sieviete, visi ģērbušies bal­tos halātos, izsakot savu nepatiku par WEB mājas lapu serveri. Virs galvas Alekss pamanīja novēroša­nas kameru, kas pagriezās pret viņu. Nākamās piecas sekundes tā lūkosies tieši uz Alekšu, bet viņam bija jānogaida, līdz trīs tehniķi aizies, pirms viņš skrietu projām un kamera viņu ieraudzītu.