Pērkondārds

Vēl jocīgāk tas izskatījās, kad Alekss pielīda tuvāk un atrada slēptuvi aiz laukakmeņu krāvuma. Šķita, ka viņi gaida laivu. Zēns palūkojās pulkstenī. Tas rādīja tieši divi naktī. Turklāt viņam gribējās smieties. Vīri ar kramenīcām un zirgiem izskatījās gluži kā no kādas bērnu grāmatas. Kontrabanda Kornvolas krastā. Vai tā varētu būt? Ka tas viss tiešām notiek? Kokaīnu vai marihuānu sūta no kontinenta? Kāda iemesla dēļ gan vēl viņiem vajadzētu atrasties šeit nakts vidū?

Atbilde uz šo jautājumu uzradās pēc dažām sekun­dēm. Alekss apstulba, nevarēdams noticēt tam, ko redz.

Zemūdene. Tā uzpeldēja no jūras dzelmes milzīgā ātrumā un ar neticami lielu platformu uz tās. Kādu brīdi tur nekā nebija. Un tad pēkšņi tā bija viņa priekšā, traucoties pa jūru tieši pretī molam. Tā nāca bez ska­ņas, ūdens joņoja gar tās sudraba apvalku un sakūla jūru baltās putās aiz tās. Zemūdene nebija marķēta, bet Alekss cerēja noteikt marku pēc iznirstošā kuģa stūres. Cain Han klase 4004 SSN? Kodolreaktors. Bruņota, arī kodolieroči.

Bet kas tai darāms šeit pie Kornvolas krastiem? Kas vēl sekos?

Tornis uz zemūdenes atvērās, no tā izkāpa vīrs, staipīdamies aukstajā rīta gaisā. Pat ja nebūtu mēness gaismas, Alekss pazītu labi koptu dejotāja augumu ar īsi apgrieztiem matiem - vīru, kuru bija redzējis tikai pirms dažām dienām. Tas bija Jasens Gregorovičs. Al­gots slepkava. Vīrs, kurš noslepkavoja īenu Raideru. Viņš bija ģērbies pelēkā kombinezonā. Vīrs smaidīja.

Iespējams, ka Jasens Gregorovičs Seilu bija saticis Kubā. Tagad viņš ir šeit Kornvolā. Tātad abi sadar­bojas. Bet kāpēc? Kāpēc tādam projektam kā Pērkon­dārds nepieciešams šāds vīrs?

Nadja Vola aizgāja līdz mola galam un palīdzēja Ja- senam nokāpt uz mola. Viņi dažas minūtes runājās. Varēja pat saprast, ka abi runā angliski, bet nebija nekādu iespēju saklausīt, ko tieši. Pa to laiku apsargi no Seila rūpnīcas jau bija sastājušies rindā gandrīz gar visu iznirušo zemūdeni. Jasens deva pavēli, un Alekss aiz akmeņiem saskatīja lielu metāla kasti ar vakuuma izolāciju, kas turējās neredzamās rokās zem­ūdenes torņa galā. Jasens pats to saņēma un iedeva pirmajam apsargam, kurš to savukārt padeva rindā tālāk. Apmēram četrdesmit vai vairāk kastu sekoja cita citai. Zemūdenes izkraušana ilga gandrīz stundu. Kastes vīri ņēma uzmanīgi aiz rokturiem. Viņi nekādā ziņā nevēlējās saplēst to, kas atradās iekšpusē.

Ap trijiem naktī viņi jau gandrīz bija beiguši. Šīs kastes tika sakrautas mašīnas aizmugurē, kur bija at­radies Alekss. Un tad tas notika.

Kādam vīram, kas stāvēja uz mola, viena kaste iz­krita no rokām. Pēdējā minūtē viņš centās to noķert, bet tā smagi nogāzās uz akmeņainās zemes. Darbs ap­stājās. Acumirklī. Tas bija tā, it kā būtu saplīsis kāds slēdzis, un Alekss pat varēja gaisā sajust bailes.

Jasens atguvās pirmais. Viņš metās vīram pretī pa molu, kustoties kā kaķis. Viņa soļi dunēja. Viņš sa­tvēra kasti, mēģinot sataustīt blīvi, tad lēnām pamāja ar galvu. Metāls pat nebija saspiests.

Alekss dzirdēja vēl kaut ko, un tas visu izmainīja.

-   Viss kārtībā. Es atvainojos, - apsargs sacīja, - tas nav samaitāts, un es turpmāk tā vairs nerīkošos.

-   Jā. Tu tā nerīkosies, - sacīja Jasens un nošāva vinu.

Lode no viņa rokas izlidoja, un viss šajā tumsā iekrāsojās sarkans. Jasens iesita vīram pa krūtīm un aizritināja to neveiklā ritenītī. Vīrs iekrita jūrā. Da­žas sekundes viņš raudzījās uz mēnesi, it kā cenšoties apbrīnot to pēdējo reizi. Tad tumšs ūdens pārbrāzās viņam pāri.

Vēl divdesmit minūtes, un mašīna bija piekrauta. Ja­sens iesēdās priekšā kopā ar Nadju Volu. Ņirgas kungs aizgāja uz kādu no vieglajām automašīnām.

Aleksam pietika laika, lai nokļūtu atpakaļ mašīnā. Kad smagais auto uzņēma ātrumu un centās izkļūt uz galvenā ceļa, viņš iekšpusē sajuta ceļa akmeņaino klājumu, kas viņu pamatīgi kratīja. Bija diezgan grūti atrast vietu. Alekss sataustīja vienu no kastēm. Tādās parasti tirgo tēju. Tā bija bez uzrakstiem un auksta. Viņš centās saprast, kā to atvērt, bet tā bija tik cieši aizslēgta, ka zēns tā arī neko nesaprata.

Alekss paskatījās uz mašīnas aizmuguri. Liedags un mols jau bija tālu iepakaļ. Zemūdene bija devusies prom jūrā. Vēl kādu brīdi varēja redzēt tās sudrabaino korpusu. Un tad tā nogrima zem ūdens, nozuzdama kā ļauns murgs.

NĀVE GARAJĀ ZĀLĒ

Alekss pamodās, dzirdot klauvējam pie durvīm sa­niknoto Nadju Volu. Viņš bija aizgulējies.

-   Šorīt ir tava pēdējā iespēja gūt pieredzi ar Pērkon- dārdu, - viņa sacīja.

-   Labi. Viss kārtībā, - Alekss atbildēja.

-   Šopēcpusdien sākam sūtīt mūsu datorus uz sko­lām. Seila kungs domā, ka tu pēcpusdien gribēsi būt brīvs. Iespējams, lai pastaigātos pa Porttolonu. Te ir taciņa, kas iet pāri pļavām un tad gar jūru. Tu taču iesi, vai ne?

-   Jā, man tā patiktu.

-  Labi. Un tagad es tevi atstāšu, lai tu varētu uzmest kaut ko mugurā. Atgriezīšos pēc… zehn Minuten[2].