Pērkondārds

Vai viņš tika pamanīts? Alekss nebija pārliecināts. Bet viņš zināja vienu: viņa laiks gāja uz beigām. Var­būt Volas jaunkundze jau ir noskaidrojusi, kur viņš palicis. Varbūt kāds ir aiznesis pusdienas un pamanī­jis, ka istaba tukša. Katrā ziņā, ja kāds viņu gribētu atrast, tas notiktu visai drīz.

Alekss sāka soļot pa gaiteni, kas savienoja C un D korpusus, bet šeit viss bija citādi. Koridors bija sa­dalīts uz pusēm, un vienā pusē metāla kāpnes veda kaut kur lejā, kas varētu būt sava veida pagrabs. Lai gan viņu varēja redzēt jebkurā ēkā vai durvīs, viņš žigli nonāca pie kāpnēm, kas bija tukšas. Pusceļā viņu apturēja tumsa. Likās, ka kāpnes slēpjas tajā.

Atskanēja metāliski soļi. Alekss paskatījās atpakaļ un drīz vien ieraudzīja Ņirgas kungu, kurš skrēja pretī kā vampīrs ļaunā murgā. Saulē viņa seja izskatījās balta kā nāve, rētas raustījās, un viņš vairākas reizes piemiedza acis, pirms izšķīrās doties uz D bloku.

Ko darīt? Uz kurieni ved šīs kāpnes? Alekss noskrēja lejā. Likās, ka viņš soļo uz morgu. Gaisa kondicionē­tājs bija tik spēcīgs, ka varēja just, kā uz pieres un rokām sasalst sviedri.

Zēns apstājās kāpņu apakšā. Viņš bija nonācis zem kompleksa vēl vienā gaitenī, kas veda atpakaļ - turp, no kurienes viņš bija atnācis, - uz vientuļām metāla durvīm. Bet tur bija kaut kas dīvains. Gaiteņa sienas nebija pabeigtas; tumši brūni akmeņi ar cinkam vai kādam citam metālam līdzīgām svītrām. Grīda arī bija nelīdzena, un ceļš tika apgaismots ar vecmodīgām lampām, kas virs galvas vienkārši bija pakārtas vados. Tas viss viņam kaut ko atgādināja… kaut ko tādu, kas nesen bija redzēts. Bet viņš nevarēja atcerēties, ko.

Kaut kā Alekss nojauta, ka durvis koridora galā būs slēgtas. Izskatījās, ka tās vienmēr ir slēgtas. Tāpat kā kāpnes, durvis bija bez nosaukuma. Un tās izskatījās pārāk mazas, lai būtu svarīgas. Bet Ņirgas kungs jau nāca pa kāpnēm. Bija tikai viena vieta, kur Alekss va­rēja paslēpties, un tas bija otrā pusē. Durvis veda uz kaut kurieni!

Viņš jau bija klāt un mēģināja sataustīt rokturi. Tas nekustējās. Viņš spieda no visa spēka, bet nekā… Ko gan viņš bija iedomājies? Iekšā kaut kas pulsēja. Pumpis vai kaut kas līdzīgs. Aleksam vajadzēja to sa­skatīt caur metālu - un pēkšņi viņš attapās, kā var to izdarīt. Viņam taču kabatā bija Spēļu zēns. Viņš to izvilka, ielika tajā darba patronu, ieslēdza un turēja pret durvīm.

Ekrāns iemirgojās - šaurs lodziņš metāla durvīs. Alekss ieskatījās lielā telpā. Tās vidū bija kaut kas ļoti augsts un mucveidīgs. Tur bija arī cilvēki. Ekrānu aiz­plīvuroja spokaina migla. Cilvēki kustējās uz priekšu un atpakaļ. Daži no viņiem nesa kaut ko plakanu un taisnstūrainu. Kaut kādas paplātes? Tie izskatījās kā rakstāmgaldi, uz kuriem uzkrauta aparatūra, ko viņš nevarēja saskatīt. Alekss nospieda gaismas pogu, lai palielinātu attēlu. Bet telpa bija pārāk liela. Viss bija pārāk tālu.

Viņš grābstījās gar kabatām un izņēma austiņas, tad atkal pielika pie durvīm savu Spēļu zēnu, ievēra vadu dobumā un uzlika austiņas. Neko nevarēja sare­dzēt, taču varēja vismaz dzirdēt - un, protams, balsis nāca izkropļotas, bet, laižot tās caur iekārtu, sistēma tās padarīja saprotamas.

-    …vietā mums ir tikai divdesmit četras stundas. Vajag vēl.

-    Tas ir viss, kas mums ir. Vini šonakt būs klāt. Divos.

Alekss nepazina nevienu no balsīm. Pārveidojot un attīrot varēja saklausīt telefona zvanu kaut kur no ārzemēm, bet līnija bija ļoti slikta.

-   …Ņirga… pārraudzīs piegādi.

-   Mums joprojām ir maz laika.

Un tad visi aizgāja. Alekss centās salikt kopā visu, ko bija dzirdējis. Kaut kas tiks piegādāts. Divas stun­das pēc pusnakts. Ņirgas kungs kārto šo piegādi.

Bet ko? Kāpēc?

Alekss izslēdza savu Spēļu zēnu, ielika to atpa­kaļ kabatā un tad sadzirdēja sev aiz muguras apavu švīkstoņu, kas liecināja, ka viņš šeit vairs nav viens.

Pagriezies atpakaļ, viņš ieraudzīja savā priekšā Nadju Volu. Viņš saprata, ka tā bija centusies pielavīties klāt un tagad zināja, ko Alekss šeit dara.

-   Ko tu dari, Aleks? - Nadja jautāja. Viņas balss bija indīgi salda.

-   Neko, - Alekss atbildēja.

-   Es taču tev pieteicu neatstāt datortelpu.

-   Jā. Bet es tur biju visu rītu. Man sagribējās pār­traukumu.

-   Un tu atnāci šurp?

-   Es ieraudzīju kāpnes. Cerēju, ka pa tām tikšu līdz tualetei.

Iestājās ilgs klusums. Alekss aiz muguras varēja sa­dzirdēt vai vienkārši sajust, ka tur ir vēl kāda telpa. Tad sieviete pamāja ar galvu, ļaujot saprast, ka piekrīt zēna stāstītajam. - Šeit nekā nav. Šīs durvis iet uz ģe­neratoru telpu, - viņa teica. - Lūdzu… - Viņa pamāja. - Es tevi aizvedīšu atpakaļ uz galveno ēku, labi? Un vēlāk tev būs pusdienas kopā ar Seila kungu. Viņš vē­las uzzināt tavus pirmos iespaidus par Pērkondārdu.

Alekss pagāja viņai garām atpakaļ pie kāpnēm. Viņš bija pārliecināts par divām lietām. Pirmām kārtām Nadja Vola meloja. Tā nebija ģeneratoru telpa. Viņa kaut ko slēpa. Un vispār viņa nebija zēnam noticējusi. Vienai no kamerām noteikti vajadzēja viņu redzēt, un Nadja tika nosūtīta, lai sameklētu Alekšu. Tātad viņa zināja, ka zēns melo.