Pērkondārds

Tagad viņš triecās cauri zālei, kas pārvērtās zaļā tintes traipā, kad kvadracikls nesās pa šauro taciņu. Viņš nevarēja sadzirdēt otru kvadraciklu, bet cerēja, ka tā vadītājam nav nekāda priekšstata, kas noticis, un tāpēc viņš nesekos Aleksam. Viss ķermenis tricinājās, kvadraciklam atsitoties pret kādiem nelīdzenumiem un palēcoties uz augšu. Viņam vajadzēja būt uzmanī­gam. Ja viņš kaut uz mirkli zaudētu koncentrēšanos, jau tajā pašā sekundē kristu.

Viņš jau traucās pa citu zāles paklāju un, stūrei me­žonīgi raustoties, ātri nesās prom. Alekss bija atradis šauru taciņu… un atkal klints mala. Nepilni trīs metri, un viņš būtu uzmests gaisā un pēc tam nosviests zemē tieši uz klintīm. Pāris sekunžu viņš sēdēja tur, kur bija apstājies, un dzinējs dūca. Tajā mirklī ieradās otrs kvadracikls. Kāds brīdis motociklistam bija vajadzīgs, lai noprastu, kas īsti noticis. Viņš bija jau nonācis līdz taciņai un sastapa Alekšu kādu divsimt metru attā­lumā. Kaut kas viņa rokā nomirgoja, atbalstīts uz stū­res. Tas bija ierocis.

Alekss atskatījās uz ceļu, pa kuru bija braucis. Tas nebija nekāds labais. Līdz brīdim, kad viņš pagriezīs kvadraciklu atpakaļ, bruņotais vīrs viņu panāks. Viens mirklis, un viss būs beidzies. Vai viņš varēja braukt atpakaļ pa zāli? Nē, tieši šī iemesla dēļ bija jālaižas prom, pat ja vidusceļš ir neizbēgama sadursme ar otro kvadraciklu.

Kāpēc gan ne? Varbūt cita ceļa nemaz nav? Vīrs gāzēja savu braucamo un drāzās pretī. Alekss rīkojās tieši tāpat. Tagad abi traucās tieši viens otram pretī pa šauro taciņu. Pēkšņi parādījās zemes valnis un klintis, veidojot dabisku barjeru vienā pusē un akmens kaudzi otrā. Bija pārāk maz vietas, lai varētu pabraukt viens otram garām. Viņi varēja apstāties vai saskrieties… bet, ja viņi gatavojās apstāties, tad tas jādara nākama­jās desmit sekundēs.

Kvadracikli nāca arvien tuvāk un tuvāk viens ot­ram, katru brīdi joņojot arvien ātrāk. Vīrs nevarēja Aleksam trāpīt, vismaz nezaudējot kontroli. Tālu lejā sudrabojās viļņi, sitoties pret klintīm. Iemirgojās asās klintis. Otrā kvadracikla dunoņa skanēja Aleksam au­sīs. Viņu sagrāba vējš, sitoties krūtīs un sejā. Tas bija līdzīgi kā vecmodīgajā spēlē "aklās vistiņas". Vienam no viņiem bija jāapstājas. Vienam no viņiem bija jāno­iet no ceļa. i

Trīs, divi, viens…

Tas bija ienaidnieks, kurš beigās salūza. Viņš bija tikai nepilnu piecu metru attālumā, tik tuvu, ka Alekss varēja saskatīt viņa nosvīdušo pieri. Tikko li­kās, ka sadursme ir neizbēgama, viņš sašūpoja savu kvadraciklu un pasviedās nost no ceļa, uz krastma­las dambi. Tajā pašā mirklī vīrs mēģināja izšaut. Bet bija par vēlu. Viņa kvadracikls sagriezās, sasvērās uz diviem riteņiem, un viņš zaudēja kontroli. Tad vīrs iebļāvās. Šaujošais ierocis bija par iemeslu tam, ka vīrs zaudēja to pašu mazumiņu kontroles, kas vēl bija pa­likusi. Viņš cīnījās ar kvadraciklu, cenšoties atgriezt to uz četriem riteņiem. Tas atsitās pret akmeni un pa­lēcās uz augšu, tieši trāpot uz šaurās takas, un beidzot atsitās pret akmeņaino klinti.

Alekss sajuta braucamo, kas aizdrāzās garām, bet neredzēja neko vairāk par neskaidrām kontūrām. Viņu pārņēma drebuļi, apstājoties un pagriežoties uz brīdi, lai redzētu, kā otrs kvadracikls uzlido gaisā. Vīrs, joprojām bļaudams, bija atrāvies no krītošā brau­camrīka, bet abi vienlaikus iekrita ūdenī. Kvadracikls nogrima tikai dažas sekundes pirms vīra.

Kurš to vīru atsūtīja? Varbūt Nadja Vola, kura iero­sināja pastaigāties, vai Ņirgas kungs, kurš bija redzē­jis viņu aizejam? Jā, Ņirgas kungs bija devis šādu rī­kojumu. Par to Alekss bija pilnīgi pārliecināts.

Alekss ar kvadraciklu nobrauca visu atlikušo ceļu.

>

Saule joprojām spoži spīdēja, kad viņš bija nonācis ne­lielā zvejnieku ciematā, bet zēns nespēja priecāties. Viņš dusmojās uz sevi, jo zināja, ka pieļāvis pārāk

daudz kļūdu.

»

Alekss zināja, ka viņam tagad vajadzēja būt miru­šam. Vienīgi veiksme un zema sprieguma elektriskais žogs viņu paglāba no nāves.

DOZMARIJAS RAKTUVES

Alekss gāja cauri Porttolonai, garām krogam "Zvej­nieku rokas" un pa bruģētu ielu uz bibliotēku. Bija jau dziļa pēcpusdiena, bet ciems izskatījās kā aizmi­dzis; laivas šūpojās piestātnēs, ielas un gājēju celiņi bija tukši. Dažas kaijas slinki lēkāja pa jumtu korēm, izkliedzot savus parastos nedaudz skumjos ķērcienus. Gaiss oda pēc sāls un beigtām zivīm.

Bibliotēka bija sarkana ķieģeļu ēka, Viktorijas laika būve, kas cēli gozējās kalna virsotnē. Alekss atgrūda smagās sviru durvis un iegāja telpā, kur grīda bija iz­klāta flīzēm kā šaha galdiņš un kur no centrālā galda augšup pletās aptuveni piecdesmit grāmatu plauktu. Kādi seši vai septiņi apmeklētāji sēdēja pie galda un strādāja. Vīrietis biezi adītā džemperī lasīja avīzi "Zvej­nieka Nedēļa". Alekss piegāja pie uzņemšanas galda. Tur bija parastais uzraksts - LŪDZU KLUSUMU. Zem tā sēdēja smaidoša ar sieviete apaļīgu seju un lasīja grāmatu "Noziegums un sods".