Pērkondārds

Alekss pavērās augšup. Viņš tik tikko varēja sa­skatīt ieeju, pa kuru bija nolaidies. Tā bija tik maza un apaļa, un tāla kā mēness. Smagi elpojot un cen­šoties cīnīties ar klaustrofobiju, viņš izvilka bateriju un ieslēdza to. Stars izslīdēja no rokas, rādot priekšā ceļu un lejot skaidru, baltu gaismu uz neseno tumsu. Alekss atradās gara tuneļa galā. Nelīdzenās sienas un griestus turēja koka baļķi. Grīda bija mitra, un gaisā atblāzmojās bāls ūdens spīdums. Raktuvē bija auksti. Alekss zināja, ka tā būs, un, pirms devās tālāk, uzvilka džemperi, ko bija nopircis, un ar krītu uzrakstīja uz sienas lielu X burtu. Tā arī bija laba doma. Lai kas šeit notiktu, viņš gribēja būt pārliecināts, ka atradīs ceļu atpakaļ.

Beidzot Alekss bija gatavs. Viņš paspēra divus soļus uz priekšu nost no vertikālās šahtas un tuneļa gala un pēkšņi sajuta cieta akmens svaru, zemi un alvas slāni krītam sev virsū. Tas bija šausmīgi. Tiešām šķita, it kā kāds mēģinātu viņu apglabāt dzīvu, un tas prasīja visus spēkus - turpināt. Pēc kādiem piecdesmit so­ļiem viņš jau bija pie otrā tuneļa, kas nogriezās pa kreisi. Viņš izņēma nokopēto karti un baterijas gaismā to aplūkoja. Saskaņā ar īena Raidera piezīmēm, tas bija šeit, pie pagrieziena. Viņš paspīdināja ar bateriju visapkārt un sekoja tunelim, kas stiepās lejup, vedot arvien dziļāk un dziļāk zemē.

Raktuvē bija pilnīgi kluss, skanēja tikai atsevišķi elpas vilcieni, čirkstoši soļi un paātrināti sirdspuksti.

Likās, it kā tumsa izdotu skaņas, radītu vīzijas. Alekss atvēra muti un iesaucās, lai kaut ko sadzirdētu. Bet balss skanēja klusu un tikai atgādināja par milzīgo smagumu virs viņa. Tunelis bija slikti remontēts. Daži no baļķiem bija pārlūzuši un iekrituši, un, tiklīdz viņš sakustējās, grants strūkla sita pa kaklu un pleciem, atgādinot, kāda iemesla dēļ Dozmarijas raktuve bija slēgta. Tā varēja iebrukt jebkurā brīdī.

Taka veda arvien dziļāk. Alekss varēja sajust spie­dienu ausīs, un tumsa kļuva arvien biezāka un nomācošāka. Viņš nonāca līdz kaut kādam bleķu un stiepļu mudžeklim un kaut kādām sen pamestām un aizmirs­tām iekārtām. Pārāk veikli lecot tam visam pāri, viņš sagrieza kāju pret robainu metāla gabalu. Uz dažām sekundēm viņš apstājās atvilkt elpu, jo zināja, ka ne­drīkst uztraukties. Ja celsi paniku, tu esi pazudis. Domā, ko dari. Esi uzmanīgs. Soli pa solim…

- Labi, labi… - Alekss čukstēja, lai nomierinātu sevi, tad turpināja ceļu.

Tagad viņš ienira kaut kādā plašā, apaļā caurumā, kas veidojās no sešiem dažādiem tuneļiem, kuri sa­nāca kopā, veidojot kaut ko līdzīgu zvaigznei. Platā­kais no tiem nogriezās pa kreisi, kur vēl bija palikušas sliedes. Viņš pakarināja bateriju un uzrāpās uz pāris koka vagoniņiem, kuri acīmredzot bija lietoti, lai no­gādātu lejā aprīkojumu vai uzvilktu virszemē alvas rūdu. Paskatoties kartē, Aleksam likās, ka pareizāk būtu iet pa sliedēm, kas izskatījās īsākais ceļš līdz vie­tai, kuru bija atzīmējis īens Raiders. Bet izlēma rīko­ties pretēji. Viņa tēvabrālis bija nogriezies un nonācis atpakaļ, kur bija. Tas varēja būt īstais iemesls. Alekss atkal uzzīmēja uz sienas divus X burtus - vienu pie tuneļa, no kura bija iznācis, un otru pie ieejas, kurp devās. Viņš turpināja iet.

Šis tunelis drīz vien kļuva zemāks un šaurāks, līdz Alekss vairs nebija spējīgs tālāk normāli iet un viņam nācās gandrīz vai pieplakt pie zemes. Zeme šeit bija pagalam slapja, ūdens peļķes sniedzās līdz pat potī­tēm. Viņš atcerējās, ka nesen bijis pie jūras, un tas atkal atgādināja nepatīkamo. Kurā laikā bija paisums? Un kas notika raktuves iekšpusē, kad ūdens līmenis cēlās? Alekss pēkšņi iedomājās sevi šajā šausmīgajā tumsā, kur ūdens jau ir līdz krūtīm, līdz kaklam, pāri galvai. Viņš apstājās un piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Šeit lejā, dziļi pazemē, kur atrodas, viņš neva­rēja domāt ļaunas domas.

Sliežu ceļš nogriezās, un tur jau bija arī otras slie­des; tās bija izliektas un salauztas, tām virsū gulēja milzīgi akmeņi, kas bija krituši no augšas. Bet tās at­viegloja kustēšanos uz priekšu, ja uzspīdināja bateriju. Alekss visu laiku gāja pa tām līdz krustojumam, kur bija galvenais dzelzceļš. Pagāja gandrīz pusstunda, un viņš atkal bija nonācis atpakaļ, kur sāka savu ceļu, bet, uzspīdinot gaismu sev visapkārt, saprata, kāpēc īens Raiders tik ilgi bija projām. Viens tunelis tur bija iebrucis. Apmēram trīsdesmit metrus priekšā dzelz­ceļš bija nosprostots.

Viņš gāja pa ceļu, kā bija atzīmēts kartē, un apstā­jās. Zēns paskatījās papīrā un tad atkal uz ceļu. Tas nevarēja būt. Turklāt te nebija kļūdas.