Pērkondārds

Alekss atcerējās koridoru pie metāla kāpnēm. Tumši brūnas, nepabeigtas sienas un gaismas lukturus, kuri vienkārši karājās vados, kas Aleksam kaut ko atgādi­nāja. Un pēkšņi viņš saprata, kas tas bija. Koridors nebija nekas cits kā viens no tuneļiem vecajās raktu­vēs. Pieņemsim, ka īens Raiders bija nokāpis pa šīm kāpnēm. Tāpat kā Alekss, viņš bija uzdūries aizslēg­tajām metāla durvīm un noskaidrojis, kā atrast ceļu,

lai nokļūtu tālāk. īens bija sapratis, ka koridors ir tieši tas, kas vajadzīgs, un atgriezās atpakaļ bibliotēkā. Viņš atrada grāmatu par Dozmarijas raktuvēm, tas ir, šo grāmatu. Kartē viņš redzēja, kā var nokļūt otrpus durvīm.

Un viņš to uzzīmēja!

Alekss izņēma shēmu, ko bija zīmējis īens Raiders, un uzlika to uz grāmatas lapas, kur augšpusē bija kar­tes attēls. Turot abas papīra lapas kopā, viņš tās pa­vērsa pret gaismu.

Un tad viņš to ieraudzīja.

Līnijas, kuras bija zīmējis Raiders uz papīra, pre­cīzi sakrita ar raktuves šahtu un tuneļu ceļiem kartē. Alekss par to bija pilnīgi drošs. Ja atrastu ieeju Doz- marijas raktuvē, viņš varētu nonākt otrpus metāla durvīm.

Pēc desmit minūtēm zēns jau bija pametis biblio­tēku, paņemot līdzi vajadzīgās lappuses kopiju. Viņš nogāja lejā uz ostu, atrada veikaliņu jūras malā, kur, likās, tirgo pilnīgi visu. Alekss nopirka spēcīgu gais­mas bateriju, adītu jaku, virvi un krīta kasti.

Tad viņš uzrāpās atpakaļ kalnā.

Alekss devās atpakaļ, braucot pāri klinšu virsotnēm, kad saule jau grima rietumos. Priekšā varēja redzēt vientuļu dūmeni un sagruvušu torni, kas deva cerī­bas, ka tur ir ieeja Kernvekas šahtā, kura bija ieguvusi savu nosaukumu no senās Kornvolas valodas. Ņemot vērā kartē attēloto, tā bija vieta, kur sākas šahta. Vis­maz kvadracikls padarīja viņa darbošanos vieglāku. Kājām ejot, tas aizņemtu apmēram stundu.

Viņš saprata, ka neiekļaujas laikā. PērkondārcLiem jau vajadzēja pamest rūpnīcu, un mazāk nekā pēc div­desmit četrām stundām premjerministrs tos būs iedar­binājis. Ja šī iekārta tiešām bija samaitāta ar kādu vīrusu, kas notiks turpmāk? Kāds pazemojums Seilam un britu valdībai? Vai pat ļaunāk?

Un kā datoru bojāšana ir saistīta ar to, ko viņš re­dzēja iepriekšējā naktī? Lai ko zemūdene bija nogādā­jusi pie mola, tie nebija datori. Sudrabotās kastes bija pārāk lielas. Un neviens nenošauj cilvēku, kurš nomet zemē disketi.

Alekss apturēja kvadraciklu pie torņa un gāja cauri durvju arkai. Sākumā viņam likās, ka ir kļūdījies. Celtne izskatījās vairāk pēc sagruvušas baznīcas nekā pēc ieejas raktuvēs. Pirms Alekša šeit bija pabijuši daudzi. Uz grīdas mētājās dažas saspaidītas alus bun­džas un vecas čipsu pakas un uz sienām parastie gra- fiti zīmējumi. JRH BIJA ŠEIT. NIKS MĪL KĀSU. Ap­meklētāji aiz sevis luminiscējošā krāsā bija atstājuši vissliktāko, kas viņos bija.

Kāja atsitās pret kaut ko šķindošu, un Alekss ierau­dzīja, ka stāv uz metāla lūkas vāka, kas atradās betona grīdā. Dažādas zāles un nezāles bija sadīgušas apkārt apmalei, bet, uzliekot roku virs spraugas, zēns sajuta gaisa plūsmu, kas cēlās no apakšas. Tai vajadzēja būt ieejai šahtā.

Vairākus centimetrus biezais lūkas vāks bija aiz­skrūvēts, un priekšā atradās vēl smaga piekaramā at­slēga. Alekss nolādējās. Viņš bija atstājis istabā savu īpašo sejas krēmu pret pūtītēm. Krēms būtu saēdis šo skrūvi dažās sekundēs. Bet vairs nebija laika doties atpakaļ visu garo ceļu uz Seila rūpnīcu, lai to dabūtu. Zēns nometās ceļos un sāka grūstīt lūkas vāku, cerot to dabūt vaļā. Viņam par pārsteigumu, vāks atvērās. Kāds šeit bija bijis pirms viņa. Tam bija jābūt īenam Raideram. Viņam vajadzēja to attaisīt un pēc tam pa­virši aizvērt, lai nākamajā reizē atkal tur iekļūtu.

Alekss noņēma piekaramo atslēgu un satvēra lūkas vāku. Tas prasīja visus spēkus. Kad viņš to bija izda­rījis, sejā iesitās auksta gaisa brāzma. Lūkas vāks at­krita, un zēns ieskatījās melnajā caurumā, kas bija tik dziļš, ka dienasgaisma tajā neiesniedzās. Alekss paspīdināja bateriju. Stars sniedzās apmēram piecdes­mit metrus, bet šahta stiepās dziļāk. Viņš sameklēja oli un iemeta šahtā. Vismaz pēc desmit sekundēm tas tālu lejā pret kaut ko atsitās.

Sarūsējušas kāpnes veda lejup. Alekss paskatījās, vai kvadracikls vēl ir pie sienas, tad uzmeta cilpu uz pleca un piekāra pie siksnas bateriju. Viņam negribējās līst šahtā. Metāla šķērskoki bija ledusauksti. Pleci nolai­dās zem zemes, pirms gaisma bija izdzisusi, un Alekss sajuta, ka tumsa viņu pilnīgi iesūc tik ļoti, ka nevarēja neko saskatīt, kaut arī viņam ir acis. Bet viņš nevarēja rāpties un vienlaikus turēt bateriju. Viņam tagad bija jāpaļaujas uz izjūtu. Roka, tad kāja. Tālāk un arvien tālāk lejup, līdz beidzot celis atsitās pret zemi un viņš saprata, ka ir sasniedzis Kernvekas šahtas apakšu.