Pērkondārds

-   Vai varu jums palīdzēt? - par spīti uzrakstam, vi­ņai bija tik skaļa balss, ka visi atskatījās, kad viņa ierunājās.

-   Jā…

Alekss bija ienācis šeit tāpēc, ka Herods Seils bija to pieminējis sarunā par īenu Raideru. Pusi sava laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Alekss jau bija redzējis pastu, citas vecas celtnes netālu no ostas. Viņš nedomāja, ka tur kaut ko atradīs. Bet bib­liotēkā? Varbūt Raiders bija šeit nācis meklēt informā­ciju. Varbūt bibliotekāre viņu atcerējās.

-   Mans draugs bija apmeties šajā ciematā, - Alekss sacīja. - Es vēlos uzzināt, vai viņš šeit bija ienācis. Viņu sauc īens Raiders.

-   Raiders ar "i" vai "j"? Nedomāju, ka mums vispār te būtu kāds Raiders. - Sieviete uzsita uz pāris datora taustiņiem, tad pakratīja galvu. - Nē.

-   Viņš bija apmeties Seila rūpnīcā, - Alekss piebilda. - Viņš bija ap četrdesmit gadu vecs, rudiem matiem. Brauca ar BMW.

-   O! Jā! - Bibliotekāre pasmaidīja. - Viņš bija ienā­cis kādas pāris reizes. Patīkams vīrietis. Ļoti laipns. Es sapratu, ka viņš nav vietējais. Viņš meklēja grā­matu…

-   Vai jūs atceraties, kādu grāmatu?

-   Protams. Es nevaru vienmēr atcerēties sejas, bet grāmatas nekad neaizmirstu. Viņš interesējās par vī­rusiem.

-   Par vīrusiem?

-    Jā. Tā bija, kā es saku. Viņš vēlējās kaut kādu informāciju.

Datoru vīruss! Tas varēja visu mainīt. Datoru vīruss bija ideāls kaitniecībai: neredzams un tūlītējs. Tikai vienas piecu centu monētas ieraksts programmatūrā, un ikviena informācija Pērkondārdos varētu būt iz­nīcināta jebkurā laikā. Bet Herods Seils, iespējams, negribēja likvidēt savu lolojumu. Tas vispār bija kaut kāds neprāts. Varbūt Alekss no paša sākuma kļūdījās, domājot par viņu. Iespējams, Seils vispār nezināja, kas īsti noticis.

-   Baidos, ka nevarēšu jums palīdzēt, - bibliotekāre turpināja. - Šī ir tikai maza bibliotēka, un mūsu grā­matu krājumi pēdējos trīs gados ir diezgan sarukuši. - Viņa nopūtās. - Jebkurā gadījumā viņš teica, ka esot dabūjis dažas grāmatas no Londonas. Viņam pastā esot kastīte…

Tas lika aizdomāties. īens Raiders nebūtu vēlējies informēt Seila rūpnīcu, kur informāciju varētu pār­tvert.

-   Tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt? - Alekss jautāja.

-   Nē. Pēc nedēļas viņš bija ienācis vēlreiz. Viņš bija dabūjis to, ko gribēja, tāpēc ka šoreiz nemeklēja grā­matas par vīrusiem. Viņš interesējās par vietējām dē­kām.

-   Kāda veida vietējiem piedzīvojumiem?

-    Kornvolas novada vēsturi. Plaukts KN, - biblio­tekāre norādīja. - Viņš visu pēcpusdienu skatīja kādu grāmatu un pēc tam aizgāja. Kopš tā laika viņš vairs nav rādījies, man ļoti žēl. Es jau biju cerējusi, ka viņš pastāvīgi apmeklēs mūsu bibliotēku. Būtu jauki, ja mums būtu jauns biedrs.

Novada vēsture. Tas neko nelīdzēja. Alekss pateicās bibliotekārei un devās uz durvju pusi. Viņš jau bija satvēris rokturi, kad pēkšņi atcerējās.

KN 475/19.

Viņš iebāza roku kabatā un izņēma papīra gabaliņu, ko bija atradis savā guļamistabā. Pilnīgi droši, burti sakrita. KN. Tie uz kaut ko norādīja. Un burti KN bija grāmatas marķējums.

Alekss aizgāja atpakaļ pie plaukta, kuru bija norā­dījusi bibliotekāre. Grāmatu bija sakrājies daudz vai­rāk, nekā tās tika lasītas, un, reiz savāktas šeit, jau sen norakstītas, tās bija saliktas rindās slīpi cita pie citas, it kā balstot cita citu. KN 475/19 - numurs bija uzdrukāts uz muguriņas grāmatai ar nosaukumu Doz- marija. Stāsts par Kornvolas vecāko raktuvi.

Alekss atnesa grāmatu pie galda, atvēra un ātri pārlapoja, brīnīdamies, kāpēc Kornvolas alvas vēsture bija ieinteresējusi Ienu Raideru. Stāsts bija pavisam parasts.

Raktuves bija Dozmariju ģimenes īpašums vienpa­dsmit paaudzēs. Deviņpadsmitajā gadsimtā Kornvolā bija četrsimt raktuvju. Līdz deviņdesmito gadu sāku­mam tur bija palikušas vairs tikai trīs. Dozmarija bija viena no tām. Alvas cena kritās, un raktuve bija gan­drīz iztukšota, bet tur nebija arī cita darba, un ģimene turpināja iegūt alvu pat tad, kad raktuve bija pilnībā viņus novārdzinājusi. 1991. gadā sers Ruperts Doz- marijs, pēdējais īpašnieks, klusi nozuda un ietrieca sev lodi pierē. Viņš tika apglabāts vietējās baznīcas kapsētā. Zārkā, kas, kā runāja vietējie iedzīvotāji, bija darināts no alvas.

Viņa bērni raktuves slēdza, pārdeva zemi Seila rūp­nīcai, un vairāki tuneļi tagad bija zem ūdens.

Grāmatā bija vairākas melnbaltās fotogrāfijas: šahtu shēmas un veclaicīgi apgaismes līdzekļi. Cilvēku gru­pas, kas stāv ar cirvjiem un pusdienu kārbām. Tagad visi viņi jau ir zem zemes. Šķirstot lapas, Alekss no­nāca līdz lappusei, kurā attēlota karte ar tuneļu shē­mām, bet tie tajā laikā jau bija slēgti.

Bija grūti saprast shēmu, bet tie bija šahtu, tuneļu un dzelzceļu labirinti, kas stiepās vairāku jūdžu ga­rumā. Kāpjot lejā, pilnīgā pazemes melnumā, varētu galīgi nomaldīties. Vai īens Raiders bija gājis šo Doz- mariju ceļu? Ja tā, tad ko viņš atrada?