Pērkondārds

Viņš bija nonācis pie maza, apaļa tuneļa, kurš tie­cās dziļāk zemē. Bet pēc desmit metriem tas vienkārši izbeidzās, tur ceļš bija aizsprostots ar metāla plāksni. Alekss pacēla akmeni un aizmeta to prom. Atskanēja ūdens šļaksti, un zēns saprata, ka tunelis ir pilnīgi iegrimis kā tinte melnajā ūdenī. Tas sniedzās līdz pat šahtas griestiem. Iedomājoties, ka viņš varētu peldēt tik aukstā ūdenī, gandrīz nullē grādu, kur nebūtu nekādas iespējas elpot… Pēc visa šī smagā darba un laika, ko viņš bija pavadījis zem zemes, tālāk nebija vairs kur iet.

Alekss pagriezās. Viņš jau grasījās doties prom, bet tieši tad gaismas kūlis uzdūrās kaut kam gulošam tieši priekšā. Viņš paspīdināja visapkārt uz augšu un lejup. Tas bija ūdenslīdēja tērps un izskatījās gluži jauns. Alekss atkāpās no peļķes un aplūkoja to baterijas gaismā. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja vēl kaut ko. Akmeni, kam galā bija piesieta virve. Tā bija sagriezu­sies slīpi un neredzami aizvijās ūdenī. Alekss saprata, ko tas nozīmē.

īens Raiders bija nokļuvis šeit, iepeldot pa zemūdens tuneli. Viņš bija uzvilcis sausu apģērbu un vadījās pēc auklas, kas bija piesieta, lai nodrošinātu viņu. Acīm­redzot viņš bija plānojis nākt atpakaļ. Tāpēc viņš bija atstājis lūku vaļā. Izskatījās, ka mirušais vīrs vēlreiz bija Aleksam izpalīdzējis. Jautājums bija tikai viens: vai viņam pietiks dūšas iet tālāk?

Viņš pacēla nirēja tērpu. Tas bija pārāk liels. Taču tas varēja paglābt no vislielākā aukstuma. Bet tā nebija vienīgā problēma. Tunelis varēja būt vēl desmit vai pat simt metrus garš. Kā Alekss varēja pārliecināties, ka īens Raiders nebija lietojis elpošanas aprīkojumu, lai izpeldētu cauri tunelim? Ja Alekss ienirtu šeit ūdenī un iznirtu, lai ievilktu elpu tikai pusceļā, viņš droši vien noslīktu. Skatoties uz aukstajiem akmeņiem stin­dzinošajā dzelmē, Alekss nevarēja iedomāties ļaunāku veidu, kā iet bojā.

Bet viņš bija nokļuvis tik tālu un saskaņā ar karti netālu no atzīmētās vietas. Alekss nolamājās. Šī ne­bija izprieca. Tajā pašā brīdī viņš vēlējās, kaut nekad nebūtu dzirdējis par Alanu Blantu, Seila rūpnīcu vai Pērkondārdu. Bet viņam nebija atpakaļceļa. Ja jau tē­vabrālis to varēja, viņš arī spēs. Zobus sakodis, viņš uzvilka akvalangista tērpu. Tas bija auksts, mitrs un neērts. Alekss aizvilka rāvējslēdzēju. Viņš nebija novil­cis savas drēbes, un, iespējams, tas palīdzēja. Ietērps bija par lielu, bet Alekss bija drošs, ka tas pasargās no ūdens.

Tagad, ātri kustoties, baidoties - ja viņš vilcināsies, tad pārdomās -, Alekss tuvojās ūdens malai. Vienā rokā viņš turēja atrasto virvi. Varbūt veiktos ātrāk, ja peldētu ar abām rokām, bet viņš negribēja izaicināt likteni. Visļaunākais, atrodoties zem ūdens, būtu, ja beigtos gaiss. Rezultāts būtu līdzīgs. Viņam bija jāno­turas pie virves, kas izvestu viņu cauri tunelim. Alekss dažas reizes dziļi ievilka elpu, lai asinis saņemtu skā­bekli, saprotot, ka tas dos dažas papildu sekundes. Tad viņš ienira.

Aukstums bija negants, likās, ka kāds ar āmuru sit pa plaušām. Ūdens sitās pret galvu, griežoties ap de­gunu un acīm. Pirksti bija gandrīz sastinguši. Viņu bija pārņēmis šoks, bet ūdenslīdēja tērps bija tik blīvs, ka vismaz turēja ķermeņa siltumu. Pieķēries auklai, viņš ķepurojās uz priekšu. Jāpaļaujas vienīgi uz sevi. Un atpakaļceļa vairs nebija.

Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Alekss zem ūdens bija mazāk par minūti, bet plaušas jau juta slodzi. Tuneļa griesti skrāpēja plecus, un viņš baidījās, ka tie varētu saplēst akvalangista tērpu un ievainot ādu. Bet viņš neuzdrošinājās samazināt ātrumu. Stin­dzinošais aukstums izsūca pēdējos spēkus. Rāviens un atspēriens. Rāviens un atspēriens. Cik ilgi viņš jau bija zem ūdens? Deviņdesmit sekundes? Simts? Acis bija cieši aizvērtas, bet, pat ja viņš tās atvērtu, nebūtu nekādas atšķirības. Viņš bija melnumā, virpuļojošā un stindzinošā kā kaut kādā ellē. Un sāka jau trūkt elpas.

Viņš rāvās uz priekšu, turoties pie virves un ap­svilinot plaukstas. Viņš bija peldējis ilgāk nekā divas minūtes. Likās - gandrīz desmit. Viņam bija jāatver mute un jāieelpo, pat ja ūdens iekļūtu rīklē… Kluss kliedziens lauzās uz āru. Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Tad virve sliecās uz augšu un Alekss sa­juta, ka pleci kļūst brīvi un mute atveras, lai ievilktu dziļi elpu. Viņš juta, ka ir to izdarījis, iespējams, pašā pēdējā brīdī.

Bet kur viņš to izdarīja?

Alekss nevarēja neko redzēt. Viņš slīdēja pilnīgā tumsā, nespēdams neko saskatīt, pat to, kur beidzas ūdens. Viņš bija atstājis bateriju ceļa sākumā, bet zi­nāja: pat ja vēlētos, viņam vairs nebija spēka atgriez­ties. Viņš bija sekojis pa mirušā vīra pēdām. Tas bija vienīgais, kas izdarīts, un tas veda vienīgi uz kapu.

AIZ DURVĪM