Pērkondārds

Bet apsargs nevarēja būt bezsamaņā ilgi, un Alekss saprata, ka jāpazūd no šejienes - nevis kaut kur citur, bet vispār prom no Seila ražotnes. Viņam bija jāsazi­nās ar Džonsas kundzi. Viņš joprojām nezināja, kā un kāpēc, bet tagad zināja, ka Pērkondārdi tiks izmantoti kā ieroči. Bija atlicis mazāk par septiņpadsmit stun­dām līdz uzstāšanās brīdim Zinātnes muzejā. Bija kāds, kuru Aleksam vajadzēja apturēt no tā, kas va­rētu notikt.

Viņš skrēja. Durvis gaiteņa galā atvērās, un viņš at­radās izliektā baltā gaitenī ar stiklotiem kabinetiem, kas bija iebūvēti Dozmarijas raktuvju vertikālajās ejās. Viņš saprata, ka nevar iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Alekss bija pārāk noguris un, pat ja atrastu izeju no raktuvēm, viņš tagad nebūtu spējīgs peldēt. Vienīgā iespēja tagad bija durvis, pa kurām viņš bija sākumā ienācis. Tās veda uz metāla kāpnēm, kas savukārt gāja uz D bloku. Šajā telpā bija telefons. Neveiksmes gadījumā varētu izmantot savu Spēļu zēnu, lai nosūtītu ziņu. Bet MI6 vajadzēja zināt, ko viņš ir atradis.

Viņš sasniedza gaiteņa galu, tad parādījās trīs ap­sargi, kuri devās uz divvērtņu durvīm. Par laimi, viņi nepamanīja Alekšu. Neviens pat nenojauta, ka zēns ir šeit. Viņš darīja visu, lai nekas ļauns nenotiktu.

Un tad ieskanējās trauksmes signāls. Signalizācijas skaļrunis skanēja pa visu gaiteni, it kā izliecot savu balsi un atbalsojoties visos stūros. Augšā virs galvas sāka mirgot sarkana gaisma. Apsargi pagriezās un ie­raudzīja Alekšu. Atšķirībā no iepriekšējā apsarga šie nevilcinājās. Tiklīdz Alekss bija izlēmis bēgt pa tu­vējām durvīm, viņi sāka šaut. Lodes trāpīja Aleksam aiz muguras sienā un atsitienā lēca pa gaiteni. Alekss nokrita guļus uz vēdera un rāpus izlīda caur durvīm. Viņš piecēlās, atrada skrūvi un iedzina to vietā. Pēc dažām sekundēm milzīgs sprādziens atskanēja aiz dur­vīm, pa kurām šāva apsargi. Tās bija no metāla. Tām vajadzēja izturēt.

Viņš stāvēja uz signāltiltiņa, kas veda uz kaut kādu cauruļu mudžekli līdzīgi kā kuģa katlu telpā. Trauk­smes signāls bija tik skaļš, ka likās - galvenais skaļru­nis ir tieši šeit. Šķita, ka skaņa nāk no visām pusēm. Alekss nolēca uzreiz trīs pakāpienus pa metāla kāp­nēm un apstājās pie apmales, meklējot iespēju izkļūt laukā. Viņam bija jāizvēlas viens no trim koridoriem, bet tad viņš sadzirdēja soļu rīboņu un saprata, ka jā­izvēlas tikai no diviem. Tagad viņš vēlējās, kaut būtu pievācis pirmā apsarga revolveri. Viņš bija viens un neapbruņots. Viens pats apšaudes galerijā, ar ieročiem visās malās un bez jebkādas iespējas izkļūt. Vai tas bija tas, kam MI6 viņu gatavoja? Ja tā, tad ar vienpadsmit dienām bija par maz.

Viņš skrēja, lēkāja augšā un lejā pa caurulēm un centās atvērt visas durvis, kas vien gadījās ceļā. Kāda lielāka istaba bija aprīkota ar dažādiem āķiem. Dušas telpa. Vēl viena - laboratorija ar otrām durvīm uz āru, vidū stikla tvertne līgojās kā muca un bija piepildīta ar zaļu šķidrumu. No tvertnes rēgojās kaut kāda gumijas uzmava.

Mucai līdzīga tvertne. Paplātes. Alekss jau to bija redzējis iepriekš - kaut ko līdzīgu uz sava Spēļu zēna. Viņam vajadzēja nokļūt aiz otrajām durvīm. Viņš pie­skrēja pie tām. Tās bija aizslēgtas no iekšpuses - elek­troniski, ar stikla identifikācijas plāksni pie sienas. Viņš nekad tās nevarētu atvērt. Viņš bija sprukās.

Tuvojās smagi soļi. Aleksam bija tikai mirklis, lai noslēptos, noguļoties uz grīdas, zem viena no galdiem, pirms atveras pirmās durvis un vēl divi apsargi ieskrien laboratorijā. Viņi ātri visu apskatīja, bet Alekšu neie­raudzīja.

-   Šeit nav! - noteica viens no viņiem.

-   Būtu labāk uzkāpis augšā!

Viens no viņiem izgāja pa pirmajām durvīm, bet otrs - pa otrajām, pirms tam uzliekot plaukstu uz stikla plāksnes. Uz tās parādījās zaļa gaisma, un durvis, skaļi dūkdamas, atvērās. Apsargs ieslīdēja pa tām un pazuda. Alekss aizripoja līdz durvīm, kas vērās ciet, un uzreiz attapās iebāzt roku durvju spraugā. Viņš atspieda durvis vaļā. Kā jau bija cerējis, viņš ielūkojās pa durvīm, kur viņu bija pārsteigusi Nadja Vola.

Apsargs jau bija prom. Alekss izslīdēja pa durvīm, kas aizvērās aiz viņa, un trauksmes signāls vairs ne­bija dzirdams. Viņš izlēma iet augšā pa trepēm un tad caur virpuļdurvīm. Viņš jutās lieliski, nonācis atkal svaigā gaisā. Saule jau bija norietējusi, bet mauriņš vēl kvēloja sārtā liesmā; apžilbināts no gaismas, kas nāca no dažādām pusēm, Alekss jutās kā futbola lau­kumā pirms sitiena. Cits pie cita stāvēja kāds ducis pārvadājamo ratiņu. Vīri tos krāva pilnus ar dažādām smagām, četrkantīgām sarkanām un baltām kastēm. Kravas lidmašīna, ko Alekss jau bija redzējis, kad šeit ieradās, virs skrejceļa skaļi norūcās un sasvērās gaisā.

Alekss saprata, ka redz ražošanas līnijas beigas. Sarkanās un baltās kastes bija tās pašas, kuras viņš jau bija redzējis pazemes ražotnē. Pērkondārdi ar savu iznīcinošo noslēpumu bija sakrauti un aizgādāti prom. Līdz rītam tiem bija jābūt izplatītiem pa visu valsti.