Pērkondārds

-   Tie paši cilvēki, kas sūtīja viņu. - Nebija vairs no­zīmes melot. Nebija vairs nekādas vajadzības. Likmes bija pārāk augstas.

-    MI6? - Seils iesmējās bez jebkādām emocijām.

-   Sūta četrpadsmitgadīgu zēnu veikt viņu netīros dar­bus? Nepavisam nav angļu stilā, es teiktu. Negodīgi, ko? - Viņš runāja pārspīlēti izteiksmīgā angļu izrunā. Tagad viņš panāca pretī un apsēdās aiz rakstāmgalda.

-   Un kā ar manu trešo jautājumu, Aleks? Cik daudz tu jau esi izokšķerējis?

Alekss paraustīja plecus, cenšoties izskatīties pa­rasti, lai slēptu bailes, ko patiesi izjuta. - Pietiekami daudz, - viņš atbildēja.

-   Turpini.

Alekss ievilka dziļi elpu. Viņam aiz muguras lielā medūza dreifēja garām kā milzīgs indes mākonis. Ar acs kaktiņu viņš to varēja saskatīt. Zēns parāva roku dzelžus, vēloties uzzināt, vai ar tiem var salauzt krēslu. Krēsla aizmugurē bija Ņirga ar nazi rokā. Pēk­šņi krēsla atzveltne nodrebēja un uz galvas sacēlās mati. Naža asmens aizķēra zēna kakla ādu. Alekss juta, kā asins strūkla plūst lejā pa apkakli.

-   Tu liec mums gaidīt, - Herods Seils sacīja.

-    Labi. Kad mans tēvabrālis bija šeit, viņš interesē­jās par vīrusiem. Viņš par tiem bija apjautājies vietējā bibliotēkā. Es domāju, ka viņš runāja par datoru vī­rusiem. Tas taču bija dabisks pieņēmums. Bet es kļū­dījos. Es redzēju, ko jūs šeit darījāt pagājušajā naktī. Dzirdēju runājam par skaļruņu sistēmām. Dezaktivā- cija un bīstamo vielu zona. Viņi runāja par bioloģisko karu. Pie jums atrodas daži īstu vīrusu paveidi. Tie tika ienesti kabeļos, iepakoti sudrabotās kastēs, un jūs tos ievietojat Pērkondārdos. Es nezinu, kas no­tiks turpmāk. Pieļauju: kad cilvēki ieslēgs datorus, vini mirs. Tie atrodas skolās, tātad tie būs skolēni. Tas nozīmē, ka jūs neesat svētais, kā daži domā, Seila kungs. Masu slepkava. Asinskārs psihopāts. Pieļauju, jūs varat iebilst.

Herods Seils klusu plaukšķināja. - Tu esi labi pa­strādājis, Aleks, - viņš sacīja. - Apsveicu. Un jūtu, tu esi pelnījis atlīdzību. Tāpēc vēlos tev izstāstīt visu, kā ir. Lai būtu vērts, ka MI6 vajadzēja sūtīt pie manis īstu angļu skolnieku. Tāpēc, ka tu saproti - pasaulē nav nekā vairāk, ko es tik ļoti neieredzu. O jā… - Viņa seja noraustījās dusmās, un Aleksam uz brīdi likās, ka redz tajā dzīvu ārprātu. - Jūs, asinskārie snobi, ar savām augstprātīgajām skolām un smirdošo angļu valodas pārākumu! Bet es jums parādīšu. Es grasos jums parādīt visu!

Seils piecēlās un piegāja pie Alekša. - Es ierados šajā valstī pirms četrdesmit gadiem, - viņš teica. - Man nebija naudas. Manai ģimenei nebija nekā. Bet kāda dīvaina negadījuma dēļ es varēju vai nu izdzīvot, vai nomirt Beirūtā. Tev būtu labāk, ja es būtu nomiris! Daudz labāk! Mani uz šejieni atsūtīja kāda amerikāņu ģimene, lai es iegūtu izglītību. Viņiem bija draugi Lon­donas ziemeļu daļā, un es dzīvoju pie viņiem visu laiku, kamēr gāju vietējā skolā. Tu pat nevari iedomāties, kā es tad jutos. Būt Londonā, kas man vienmēr bija likusies civilizācijas sirds. Redzēt tādu pārpilnību un zināt, ka grasos kļūt par tās daļu. Es gribēju kļūt par īstu angli! Zēnam, kurš dzimis Libānas padibenēs, tas bija neticams sapnis. Bet drīz vien es iepazinu reali­tāti… - Seils pieliecās un izrāva nazi no krēsla. Viņš pameta to Ņirgām, kurš to satvēra.

-    Pēc kāda laika es ierados skolā, tiku izsmiets un pazemots. Sava auguma dēļ. Savas ādas krāsas dēļ. Tā­pēc, ka labi nerunāju angliski. Tāpēc, ka nebiju viens no viņiem. Viņi mani apsaukāja. Herods Smirdīgais. Aitu gans. Pigmejs. Un viņi izspēlēja visādus jokus ar mani. Adatas krēslā. Zaga un bojāja grāmatas. No­plēsa man bikses un izkarināja mastā zem valsts ka­roga. - Seils lēni pakratīja galvu. - Es biju iemīlējis šo karogu, kad pirmoreiz šeit ierados, - viņš teica. - Bet jau pēc dažām nedēļām es to ienīdu.

-   Daudzi skolās tiek pazemoti… - Alekss iesāka un tad aprāvās, kad Seils viņam nikni iesita pļauku.

-   Es neesmu beidzis, - viņš noteica. Viņš dziļi elpoja, un uz apakšējās lūpas krājās siekalas. Alekss varēja saredzēt, kā Seila sejā atdzīvojas pagātne. Un atkal viņš ļāva pagātnei izsist sevi no sliedēm.

-    Tajā skolā pazemojumu bija pārpārēm, - Seils turpināja. - Bet viens tur bija briesmīgāks par visiem pārējiem. Tas bija maza auguma lišķīgs knēvelis, bet viņa vecāki bija bagāti, un citi bērni turējās ar viņu kopā. Viņš zināja, kā izturēties un ko runāt… pat tad jau kā īsts politiķis. O jā. Viņš prata būt pievilcīgs, kad gribēja tāds būt. Kad visapkārt bija skolotāji. Bet, tiklīdz tie aizgriezās, viņš klupa man virsū. Viņš sakū­dīja arī pārējos. Dabūjam rokā to aitu ganu. Iebāžam viņa galvu podā. Viņam bija tūkstošiem ideju, kā pa­darīt manu dzīvi par niecību, un viņš nekad neapstā­jās, izdomājot vienmēr kaut ko jaunu. Visu laiku viņš bikstīja mani un izsmēja, un es tur neko nevarēju da­rīt, jo viņš bija populārs un es biju ārzemnieks. Un vai tu zini, kurš ir tas zēns, tagad jau izaudzis?

-    Pieļauju, ka jūs man to izstāstīsiet, - Alekss sa­cīja.