Pērkondārds

Pieliecies Alekss paskrēja garām strūklakai un pāri mauriņam. Viņš bija iedomājies par galvenajiem vār­tiem, bet saprata, ka tas ir bezcerīgi. Apsargi jau bija brīdināti. Viņi droši vien jau gaidīja. Nebija iespējams nedz pārlīst pāri apvītajam žogam, nedz arī pārgriezt augšā uz tā esošos elektrības vadus. Nē. Viņa paša istaba šeit bija labākais risinājums. Tur bija arī tele­fons. Un tur bija viņa vienīgie ieroči: dažas ierīces, ko Smiters iedeva pirms četrām dienām vai varbūt gadiem.

Alekss caur virtuvi iegāja mājā pa to pašu eju, kā iepriekšējā nakti bija izgājis. Bija tikai astoņi vakarā, bet viss apkārt izskatījās kā izmiris. Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm un tad pa gaiteni līdz savai istabai, kas atradās pirmajā stāvā. Lēnām viņš atvēra durvis. Likās, ka laime uzsmaidījusi. Istabā neviena nebija. Neieslēdzis gaismu, viņš iegāja dziļāk un paķēra tele­fonu. Šī līnija bija atslēgta. Vienalga. Viņš sameklēja savu Spēļu zēnu, visas četras kasetes, jojo, pūtīšu krēmu un salika to visu pa kabatām. Viņš jau bija izlē­mis šeit vairs neuzkavēties. Tas bija pārāk bīstami. Va­jadzēja atrast vietu, kur paslēpties. Tad derētu samek­lēt kaseti ar uzrakstu "Liktenis", lai sazinātos ar MI6.

Alekss atgriezās atpakaļ pie durvīm un atvēra tās. Viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot Ņirgas kungu stāvam gaitenī. Tas izskatījās pretīgs ar savu balto seju, ruda­jiem matiem un gaiši violeto ķēmīgo smaidu. Alekss ātri noreaģēja, pagriežoties uz labā papēža, bet Ņir­gas kungs izrādījās ātrāks. Viņš izlikās saliecies, tad pēkšņi izstiepa roku Alekša virzienā un sagrāba zēnu aiz rīkles. Alekss centās ievilkt elpu, bet tas neizde­vās. Virssulainis izdeva neartikulētas skaņas un pēc brīža jau metās virsū. Aleksam bija iespaids, ka aiz zilpelēkās rētas tiešām paslēpies smaids, tīksminoties pašam par sevi. Viņš centās izvairīties, bet Ņirgas pir­mais sitiens trāpīja tieši pa žokli. Zēns tika nogādāts guļamistabā un nogāzts uz muguras.

Viņš pat neatcerējās, kā nokritis uz grīdas.

SKOLAS KAUSLIS

Viņi atnāca pie Alekša nākamajā rītā.

Viņš bija pavadījis nakti, ar roku dzelžiem pieāķēts pie radiatora mazā, tumšā istabā ar aizrestotu logu. Agrāk varbūt tas bijis ogļu pagrabs. Alekss atvēra acis, pelēka pirmā rīta gaisma spraucās istabā. Viņš aiz­vēra acis un pēc tam atkal atvēra. Galva bija dulna un vaigs, pa kuru trāpījis Ņirgas kungs, bija uztūcis. Rokas bija izgrieztas aiz muguras, un cīpslas plecos svila. Bet visšausmīgākā par visu bija viņa izgāšanās. Jau bija 1. aprīlis - diena, kad Pērkondārdi tiks pa­laisti. Un Alekss bija bezpalīdzīgs. Viņam tas likās kā aprīļa joks.

Bija tikai dažas minūtes pirms deviņiem, kad atvē­rās durvis un ienāca divi apsargi un aiz viņiem Ņirgas kungs. Roku dzelži tika atslēgti un Alekss piecelts kā­jās. Tad apsargi katrā pusē viņu izveda no istabas un vilka augšā pa kāpnēm. Viņš joprojām atradās Seila mājā. Kāpnes veda tieši uz telpu, kur atradās milzīgā Pastarās tiesas glezna. Alekss paskatījās uz attēlo­tajām figūrām, kas locījās agonijā. Un, ja viņam bija taisnība, tad šādam skatam drīz vajadzētu atkārto­ties visā Anglijā. Un tam jānotiek pēc trim stundām.

Apsargi, pa pusei velkot caur durvīm, iedabūja viņu telpā ar akvāriju. Priekšā bija liels koka krēsls ar augstu atzveltni. Alekss tika nosēdināts tajā. Viņa ro­kas atkal tika saslēgtas dzelžos aiz muguras. Apsargi aizgāja. Ņirgas kungs palika.

Alekss sadzirdēja soļus, kas nāca no spirālveida kāp­nēm, ieraudzīja ādas kurpes nākam lejā, pirms saska­tīja vīru, kuram tās bija kājās. Tas bija Herods Seils, ģērbies nevainojamā gaiši pelēkā zīda uzvalkā. Blants un ļaudis no MI6 jau no sākuma bija aizdomu pilni par multimiljonāru no Tuvajiem Austrumiem. Tie vienmēr bija domājuši, ka viņš kaut ko slēpj. Bet pat viņi ne­kad nebūtu uzminējuši patiesību. Seils nebija Alekša zemes draugs. Viņš bija tās visļaunākais ienaidnieks.

-   Trīs jautājumi, - Seils strupi ierunājās. Viņa balss bija pilnīgi auksta. - Kas tu esi? Kurš tevi atsūtīja šurp? Cik daudz tu zini?

-   Es nesaprotu, par ko jūs runājat, - sacīja Alekss.

Seils nopūtās. Ja viņam te kaut kas vēl likās uz­jautrinošs, Alekšu sastopot pirmo reizi, tad tagad tas bija pilnīgi pagaisis. Viņa seja bija vienaldzīga un lie­tišķa. Acis bija neglītas, pilnas draudu. - Mums ir maz laika, - viņš noteica. - Ņirgas kungs…

Ņirgas kungs piegāja pie viena no datoru kastēm, izņēma bārdas nazi ar robainu asmeni. Viņš to pielika zēnam tieši pie sejas. Viņa acis kvēloja.

-   Esmu jau stāstījis, ka Ņirgas kungs bija nažu spe­ciālists, - Seils turpināja. - Viņš joprojām tāds ir. Stāsti man to, ko vēlos zināt, Aleks, vai arī tev būs daudz sāpīgāk, nekā tu spēj iedomāties. Un necenties man melot, lūdzu. Atceries, kas notiek ar meļiem. īpaši jau ar vinu mēlēm.

Ņirga pienāca soli tuvāk. Asmens gaismā iemir­dzējās.

-   Mani sauc Alekss Raiders, - sacīja Alekss.

-   Raidera dēls?

-   Brāļadēls.

-   Kurš tevi atsūtīja?